Gudrība, man liekas, ir lielākais, ko cilvēks šai dzīvē var sasniegt.
- Es domāju, ir tikai viena - par visām lietām svarīga gudrība.
- Un tā būtu?
- Pareizi nodzīvot savu dzīvi. Šī dzīve ir vienīgā, kas mums pieder, un mums jāprot šo augstāko dārgumu glabāt, mums jāprot kaut ko no tā izveidot. Es domāju, gudrs ir tas, kas dzīvo tā, lai viņa ārējā dzīve saskanētu ar viņa iekšienē ilgoto, lai viņa lūpas runātu to pašu valodu, ko viņa sirds. Un to, lūk, es neprotu, - viņa čukstot noslēdza.
- Ak, dzīve un cilvēks - tas ir nenozīmīgi. Svarīga ir doma, svarīga ir skaidri un pareizi izdomāta doma.
- Bet, mīļā Vija, domā taču cilvēks, ak, tas ir mūsu vecvecais strīds. Šai punktā un varbūt vienīgi šai - mēs nesaprotamies, tu gribi domu, es - cilvēku.
- Un galu galā varbūt mēs abas gribam to pašu, tikai ejam un meklējam pa dažādiem ceļiem.
Logs, kas bija tikpat mazs kā tas, caur kuru cilvēks raugās pasaulē, bija atvērts. Kāds naktstauriņš uzlaidās uz Maijas rokas. "Kā gan viņš izskatās?" domāja Maija. “Te viņš ir, es viņu jūtu, viņš patīkami kutina man ādu, bet es nezinu, kāds viņš izskatās. Vai viņš ir brūns vai melns, vai balts ar melniem punktiņiem?" Naktstauriņš aizlidoja. Vai tā arī nav ar cilvēku? Mēs jūtam viņa pieskārienu, mēs esam gluži tuvu ar viņu kopā, bet mēs tik maz par viņu zinām, no tumsas viņš ielido, tumsā aizlido un īsu brīdi vēl paliek mūsu atmiņā.
/Z.Mauriņa/