Brīnums kā cilvēki ķeras klāt pie mainstream lietām.

Vēl pirms gadiem padaudz Tolkinu un citus fantasy lasīja diezgan rets ļaužu pulks, katrā gadījumā es tādus cilvēkus pazinu diezgan maz. Atliek tikai ieguldīt pārdesmit miljonus, nofilmēt filmu, saļečīt smadzenes, kā var jau v dogonku tulkot arī pašu grāmatu. Arī lasītāji nez no kurienes uzrodas no tipisku mietpilsoņu vidus, turklāt diezgan padaudz savā skaitā. Lūk ko nozīmē, kad lielie onkuļi norāda uz kādu preci ar saviem tuklajiem pirkstiem... jeb... reklāmas smadzeņu skalojošais efekts + masu instinkts.

kaa piemeeru varu mineet: es saaku lasiit Graafs Monte Kristo, un nejau taadeelj ka shim romaanam (whaterver) iznaakushas n-tas kino-versijas, bet taadeelj, ka manhi saaka biki teemu par sho variantu

Nepaziistamu graamatu ir gruuti(vairaak neiespejami) saakt lasit nezinot par vinju neko (pat nedzirdot).

Vai tu kaut reiz baarmnim(ei) pajautaatu drinku ar nosakumu DRAMBUIE, nekad liidz shim nedzirdot NEKO ar shaadu nosaukumu

Te nu tu būtiski kļūdies, cilvēks, kas interesējas atradīs savu gan mūzikā, gan kino, gan literatūrā. Pārējie vienkārši ņems pazīstamo.

Prātā nāk teiciens "kas der visiem, neder nevienam". Un man jau pavisam noteikti.