dallas

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Bija oktobra vidus, diena, kad pirmo reizi iepazināmies. Kā jau katru rītu, es dzēru savu kafiju kādā sānieliņas restorānā "Pie Frančesko", netālu no sava dzīvokļa. Lasot rīta avīzi biju ļoti aizrāvies, taču tad manā ikdienas rutīnā kaut kas izmainījās. šajā mazajā un tik mājīgajā restorānā ienāci tu. Ar caururbjošu skatienu lūkojos tevī. Likās, ka laiks ir apstājies un nekur man vairs nav jāiet. Varētu visu dienu sēdēt šeit un neuzkrītoši lūkoties tevī. Pagāja minūte, divas, bet tu vēljoprojām sēdēji tur pat. No līdzsvara mani izsita tieši tas brīdis, kad arī tu mani ieraudzīji. Neko nespēdams sev padarīt, uzreiz sastingu ar skatu savā avīzē, izliekoties, ka neko nezinu. Jau minūti vēlāk es atkal palūkojos uz tavu pusi un pēkšņi tu jau devies manā virzienā. Vai tiešām tu nāc manā virzienā? "Čau! Sveiks! Nevarēju nepamanīt kā lūkojies uz mani," viņa teica. Pēc samērā ilgas sarunas un kafijas krūzēm, kuras tukšojās viena pēc otras, mēs jau zinājām, ka tas ir tikai sākums, sākums kaut kam lielākam. Pārējais viss notika ļoti ātri. Kopā smējāmies, raudājām, priecājāmies par visu mums apkārt. Likās, ka esam pazīstami jau ilgi. Ilgi, bet ne pietiekami.. Vai arī pārāk ilgi? Laikam ritot uz priekšu, sāku justies ieslodzīts, bet ne savā pasaulē. Likās, ka kāds mani tur pie sevis, piespiež un nelaiž vaļā. Tad pēkšņi, kā uz manu pusi raidīts sitiens, tas ietriecās manī. Es sapratu, ka tas ir jābeidz, šeit un tagad. Liekas, ka laiks vairs nepastāv. Diena, divas, trīs, sajucis skaits. Te nu es turpināju sēdēt.. Tā pati vieta, tas pats restorāns, vecais Frančesko, kurš vienmēr ir tik pozitīvs. Taču kaut kas pietrūkst, jau atkal. Kafija no rītiem vairs neliekas tāda kā agrāk. Nekas laikam nav mūžīgs, arī tu un es.
Mūzika:
The Tallest Man on Earth - The wild Hunt
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry