|
|
|
Aprīlis 9., 2016
00:00
Kas te iereģistrējos, teicu, ka ik pa laikam te raksīšu. Ne vienmēr, bet ik pa laikam. Tad, kad gribēsies izbrēkties.
Šoreiz jūtos skumji un šīs skumjas grauž...
Nāve laikam ir pārgājusi strādāt pilnā slodzē. Paņēma manu skolas direktoru un lietvedi, tad māksliniekus. Šodienas nāve galīgi neiziet no prāta un liek asarām asarot. Neba jau es personīgi pazinu to cilvēku, bijām tik pāris vārdus pārmijuši, gan jau sakarā ar izstādi, bet tas talants un jaunība (nekas tā nesāpina kā jaunu cilvēku aiziešana), kas vienā mirklī vairs nav, sāpina visvairāk. Šī traģēdija ir kaut ko dziļi dziļi aizskārusi sirdī.
Šodien bija bēres vēlvienam pazīstamam cilvēkam, bet šī traģēdija man aizsita elpu.
Aj, nespēju vairs parakstīt. Raudu.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |