Kad es lasu par Dziesmoto revolūciju, Baltijas ceļu, barikādēm, mani tas viss tik šausmīgi aizkustina, bezmaz līdz raudienam. Un agrāk tā kaut kā nebija. Bet varbūt es vienkārši nebiju īsti iedziļinājusies.
Tā cilvēku vienotība, ticība šai te brīvības idejai, gatavība riskēt ar visu. Like wow.

Es pati no barikādēm atceros tikai bailes, aukstumu, murgus, to, kā vēl pāris gadus man bija fobija no cilvēkiem beretēs, īpaši melnās (īpaši mulsinoši bija tas, ka mana vecmāmiņa valkāja tādu). Šķiet, arī to, ka barikādes vēl kādu laiku palika Vecrīgā un tām dažkārt bija grūti tikt garām (man bija pieci gadi)?