Runājot par ritmu. Man tagad iet tik labi, ka skaidrs, ka kaut kad jānāk reāli sūdīgajam posmam. Un ko lai es tagad iesāku ar šo informāciju.

Par ne tik labo. Biju domājusi, ka man nebūs t. s. otrās grāmatas sindroma, jo uz to brīdi likās, ka tā otrā grāmata ir jau galvā gandrīz gatava un tagad tikai jāturpina uz tā paša uzrāviena. Ha. Neesmu neko pabeigusi (“literatūru”) divus gadus. Visādas galvā esošās otrās grāmatas esmu metusi galvā esošajā miskastē turp un atpakaļ. Visu laiku gribu rakstīt arī tipa blogu(/s), bet pat to nevaru sadūšoties, jo “nav gana labs” (varētu padomāt, ka grāmata nr.1 bija tik nenormāli ģeniāla lol).
Ķecerīga doma – ja es būtu single, es noteikti būtu sadrukājusi vairāk. Bet tas nu tā, nekādas nožēlas šajā ziņā.