| |
[6. Feb 2006|10:59] |
|
vispār negribas rakstīt. par puiku, kurš autobusā visus fotografēja ar mobīlajā telefonā iemontētu kameru un aizrautīgi smējās. viņš stāvēja kājās, lai gan brīvu vietu bija vairāk kā viena. tikai nogurušie pilsoņi un pilsonītes negribēja tās viņam atbrīvot. viņš mūs fotografēja un skaļi smējās. es mēģināju gulēt, bet divas reizes spožs zibsnis sejā un skaļie smiekli. un tāds sabozies tu un kāds tik brīvs, kaitinoši ne |
|
|
| |
[6. Feb 2006|11:08] |
|
3dien pie vērmanīša redzēju melnādainu puisi ar savītu copi uz galvas, violetām acu ēnām, maza auguma un raibās biksēs, kuru gali sabāzti zeķēs. 5dien viņš iekāpj manā autobusa un prasa šoferim, vai nevar līdz Aizkrauklei par velti aizvest |
|
|
| |
[6. Feb 2006|11:38] |
|
lasu "Cīņas klubu". iegruzī un patīk. jā ,jā tas atkal par mani. ļoti trāpīgi |
|
|
| |
[6. Feb 2006|11:47] |
|
pēdējais pusgads un mazliet varāk rāda, ka no tuvajiem sapratni gaidīt ir par daudz |
|
|
| |
[6. Feb 2006|11:51] |
|
un kā tāds pusfabrikāts, man ir daudz jautājumu sev, par reliģiozo 7dienu un reliģiozo ikdienu vispār |
|
|
| |
[6. Feb 2006|17:02] |
|
lielais sniega mākonis mūs aprīs velkas šur sakodienu salabos |
|
|