| katru rītu tā ap 7:15 |
[6. Jan 2006|09:21] |
|
kamēr dzeru kafiju, tikmēr kaķis mēģina uztenterēt pa manām slīpi nostieptajām kājām un ierausties klēpī un pačučēt un pamurrāt. es šo stiepju pie mammas uz gultu un lieku mammai uz vēdera. mamma vienmēr mazliet uzspēlēti saka, ka viņai šo nevajag, ka smags un tā, un ka viņai čurāt gribās. |
|
|
| |
[6. Jan 2006|09:39] |
|
kad tā ilgi, it kā rotaļājoties, mēģina noturēt to ilgo skatienu otram acīs, redzu punktu un vēl ir sajūta, ka tas var nekad nebeigties un tāpēc vienreiz par visām reizēm jānovēršas |
|
|
| |
[6. Jan 2006|12:32] |
a nav nekādās baigās fiškas
//
vakar saku, ka tev būs mani jābaro, ja gribi, ka braucu, jo man nav naudas. nesaprotu, kāpēc tā stulbi pateicu, tas jau apvainojums, it kā parasti ēst nedotu. vot dura |
|
|
| |
[6. Jan 2006|17:37] |
|
es jau teicu, manis nemaz nav. tikai tāda ādiņa pārvilkta pār acīm. vistas ādiņa |
|
|
| |
[6. Jan 2006|17:43] |
|
tikko atkal atgriezās vēlme izdzēsties. kādu laiku šī bija pazudusi un nerādījās, te atkal iznira no pretējās mājas sienas un tinas ap kaklu un pieglaužas. salda maita viņai mēlīte |
|
|
| |
[6. Jan 2006|22:41] |
|
a tagad kāds varētu izsūkt man smadzenes ar salmiņu |
|
|
| |
[6. Jan 2006|23:02] |
|
noskujiet matus, kamēr guļu |
|
|