|
7. Jul 2006|08:48 |
vakar kapiņos, skrāpējot sūnas no Matveja un Emīlijas kapu kopas apmales, domāju kādi tagad ir viņu kauli. kaut kas taču tur vēl ir. nav taču tā, ka tās mušas, kas metās man uz kājām ir izšķīlušās no tārpiem, kas sagrauž Emīlijas un Matveja Vondu kaulus.
vot kaut kā nesanāca mums ar Matveju tā acurauga padarīšana. es Matvejam biju acuraugs - vienīgais un mīļais mazbērns, jo māsa vēl nebija piedzimusi. bet Matvejs baigi ātri nomira, nu viņu nobrauca mocis, kad viņš brauca uz dzelzceļnieka veikalu man pēc cīsiņām. tik ātri, ka manā atmiņā ir tikai citu atstāstītie kadri par mūsu labajām attiecībām, kas vizuāli ir ļoti līdzīgi tiem kadriem, ko rāda amerikāņu filmās kā sen uzņēmtos kadrus no bērnības, kuros cilvēku kustās tā saraustīti un neadekvāti
stiepu tos smagos zemes un smilšu spaiņus. mamma prasīga un es esmu kļuvusi par cimperlīgu jaunkundzi. ja pirms pāris gadiem smagos smilšu spaiņus stiepu ar sakostiem zobiem un iestāstīju sev, ka tā ir pat goda lieta kā cīnīties līdz galam, tad vakar stiepu tikai pa pusspainim, jo sasodīti smagi un negribējās pārstiept jēgu
Evita mūs veda uz kapiem ar mašīnu. viņas draugam drīz būs 60. Evita ir māsas draudzene. arī no frīkainās ģimenes. no frīkainākas nekā mūsējā. mums nav tēta. a Evitas vecāk dzer un mājās uztaisījuši bomžatņiku un viņiem atņemtas vecāku tiesības
maz puisīts kā diedzinš braukā ar sudrabotu velosipēdu, a varbūt ar bmx, nezinu, neatšķiru. viena ģimenes atbrauc ar zārka vāku. nepaspēju nolūrēt, ko viņi ar to izdarīja
uztaisījām vecvecākiem pludmali ar baltām smiltīm kā Mazirbē |
|