Ir skarbi, kad tev pie kāda jāpavada vairākas stundas, līdz 2 naktī, kad šis cilvēks beidzot saņem drosmi aizmigt ,un viss ko tu spēj atcerēties ir tavi vārdi pirms neilga brīža: "Tieši tā, nekad nekautrējies raudāt ,bet ,to darot, pacel galvu un skaties kā saules stari cenšās izspraukties cauri mākoņu malām, un tajā brīdī pasmaidi, jo tas nozīmē, ka drīz mākoņi izklīdīs un siltā saule izžāvēs tavas asaras, atstājot tikai smaidu." Bet pēc tam tu nekādi nespēj pazaudēt to siltumu, ko it kā esi atdevis citam, kam tas ir bijis vajadzīgs vairāk.