Ir tā, ka Latviešu literatūrā it kā ir tāda tendence uz aklu pārpozitīvismu, viss ir krāsains, viss ir perfekts, re, lēkā rozā zaķīši puķainās pidžammās. Poh, ka strādāju pārāk ilgas stundas par pārāk mazu samaksu, poh, ka katru dienu domāju par pašnāvību un ienīstu dzīvi, bet viss ir labi :D Mūsu tagadējā Latenes učene ir klasisks piemērs :D Bet cilvēkus, kuri saka patiesību nonicina un saka ka viņi "gruzās" un nav labi :D