Hmmm šodien rakājoties pa savu lapu un burtnīcu daudzumu, atradu daudz noderīgu lietiņu, ieskaitot 9!!!! Kontroldarbu burtnīcas algebrā pagājušajam gadam, Arbaleta Skici un šo te:

Zem ozola auga spilgti plaukstošs Rožu dārzs
Pilns ar sarkanām rozēm, kas ikdienas saules starus vāca
Bet sudraboti melna roze auga sarkano rožu laukā
Ar maigiem ērkšķiem un spēcīgām Ziedu saujām
Tā centās savus ziedus kā vieglus smieklus pretī saulei virzīt
Bet greizsirdība kā ziedu puve auga citu rožu Sirdīs
Sārtās Rozes teica : „Nāc ar mums, esi tāda kā visas”
Melnā pateicās, bet atteicās , jo tai bija domas citas
„Nāc ar mums, esi sarkana, visas stilīgās tā dara”
„Nē!” tā atcirta, tā ir jūsu krāsa, bet ne mana
Tāpēc sarkanās to atstūma līdz tā ozola ēnā grima
Bet tā turpināja stāvēt, kaut arī iekšēji lēnām mira
Roze kļuva bāla , tās ziedi – cieši žmiegti kopā
Saknes kļuva trauslas, pazuda spēks lapu rokās
Noliecās viņas smagā galva, ērkšķi kļuva asi
Puva zāle tai apkārt, un viņa pēkšņi puva pati
Bet viņa stāvēja stalta, jo negribēja pūt
Bet negribēja pakļauties, jo sirds ko citu jūt
Tāpēc tā apkopoja spēkus un stiepās debesīs
Un vēroja kā ap tās saknēm atkal Zeme dzīst
Kad pienāca vasara un saules stari spoži spīdēja
Rozes rotaļīgi rosījās un savas rokas rosīgi rīvēja
Tomēr saule meta karstumu ,dedzinot rožu lapas
No rīta līdz vakaram tās vīta ar asarām slapjas
Bet saule tās mierināja un solīja labākas dienas
Tā tēloja un meloja, jo sekoja tikai Smagākas dienas
Rožu lapas jau svila un dila caurumi ziedu dūrēs
Saknes stādi kā zārki zem zemes Sāka trūdēt
Melnā roze noraudzījās kā pārējās rozes cieš
Bet pat atceroties pāri darījumus tās sirdij nebija miers
Tā stiepās rozēm palīgā, bet nespēja neko darīt
Tās lapas lēnām ļima, bezspēcības asaras pildījās acīs
Gaismas stari kā eņģeļu asinis krita no gaisa
Baisas gaismas kaijas tika uz rozēm laistas
Rozes mira lēni domādamas par savām kļūdām
Un sadega ar vārdiem „mēs sapratām” uz lūpām