--*

Vienkārši jautājumi, kas skrien cauri prātam.

Kā pie pilna prāta var izdomāt taisīt ZPD psiholoģijā, ja tam nav nekāda sakara ar tavu karjeras izvēli?

Kā pie pilna prāta var eksperimentēt ar cilvēku reakcijām līdz brīdim kad tu viņus sāpini, pat ja viņi ir tavi draugi?

Kā pie pilna prāta var nemīlēt cilvēkus, kas tev dod visu?

Laikam nav man pilna prāta, tikai puse. Laikam smadzenes ir tikai puse no prāta, otru pusi aizņem sirds... Katru rītu tu pamodies, jau zinot kā paies diena, jā, iespējams, interesanti, bet nekā negaidīta vai šokējoša. Runājot ar cilvēkiem tu jau zini, ko viņi teiks, un pat gribi parunāt ar sevi viņu vietā, veidojot dialogu/monologu ar savu garlaicību. Pazaudēju sapņus, vairs nav par ko cīnīties, es tikai cīnos...

Tas stulbais smaids man pat nepiestāv un nav no viņa jēgas. Šonedēļ nomira manas klasesbiedrenes tēvs un viens cits klasesbiedrs bija par to sevišķi priecīgs un uzskatīja, ka ir īsta diena, lai tai klasesbiedrenei pastāstītu, ko viņš par viņu domā. Gribējās vnk vemt. Es pat nevarēju neko pateikt, pazuda spēks.