Mums – dzejniekiem un gleznotājiem – veicas, jo pasaulē ir pietiekami daudz sieviešu, kuras domā, ka viņu mīlestība un izpratne spēj aizstāt kāri pēc dzērieniem. (57.)

Redzu dubļainu ielu un to, ka vēl nesen ir lijis. Tā atrodas netālu no jūras, jo es saožu jūru. Nē, tas, ko es saožu, nav jūra, tā ir jūras mala. Mans brālis – dzimis jūrnieks – man reiz paskaidroja, ka atklātai jūrai nav nekādas smaržas, ja vien par tādu neuzskata uzmundrinošas šķīstības dvesmu. (60.)

Neviena sieviete nespēj novērtēt brālību, kas valda bāros. (85.)

Savu mūžu neesmu satikusi cilvēku ar tik parocīgu atmiņu. (107)

Viņa mani uzrunāja pāri bezdibenim, kas mūs šķīra. Viņa uzdeva jautājumus, kurus es nespēju sadzirdēt. Tas bija tests. Ja es sniegtu nepareizas atbildes, tad sekas būtu briesmīgas.
Paļaudamies uz likteni, es kliedz te „jā”, te „nē”. Visi „jā” skanēja kā kameras durvju atvēršanās, visi „nē” blīkšķēja kā šo durvju aizciršanās. Bezdibenī iegaudojās vējš, starojošā sieviete saķēra savu cepuri un pazuda. (226.)

Es biju tukšums pirms sākuma un pēc beigām, tukšums pirms sākuma sākšanās no jauna. (244)

Viņš pieceļas, pienāk pie manas gultas un bez ievada paziņo: - Paskāls ir minējis lielisku argumentu, kāpēc cilvēkam vajadzētu ticēt Dievam.
(...) Paskāls teica, ka pastāvot četras iespējamības. Dievs eksistē, un es ticu Viņa eksistencei. Dieva nav, un es neticu Viņa eksistencei. Dieva nav, tomēr es ticu Viņa eksistencei. Dievs eksistē, bet es neticu viņa eksistencei.
(...) pirmajos divos gadījumos nerodas nekāda pretruna. Trešajā gadījumā mana ticība man neko nemaksā, bet ceturtajā gadījumā es varu ciest neizmērojamus zaudējumus. Ja uz spēles likta mūžīga dzīvība, tad divdesmit pieci procenti riska ir pārāk augsta likme. (357.)


Stīvens Mārlovs, Bāka pasaules malā.

Tavs smaids man ceļ gan ziloņkaula torni,
Gan pienaglo pie klints un aknas plēš.


Leons Briedis