(bez virsraksta)
Dec. 15., 2011 | 09:52 am
Beidzot mazliet atgājusi no stresiem-besiem. Pēdējā nedēļa bij kā viens liels murgs, kas man nenormāli daudz sadevis pa smadzenēm. Tagad daudz biežāk teikšu mīļajiem, ka mīlu viņus no visas sirds, ka viņi man ir paši dārgākie, jo rīt var būt jau par vēlu. Nē, nav jau tā, ka es to nedaru, bet tagad to darīšu dubultā. Es nekad nebiju iedomājusies, ka dzīve var būt tik trausla - vienu dienu tu esi bišku saslimis, nākamajā jau tevis var nebūt. Ja tas notiek ar citiem, tu kaut kā nepadomā, kaut kā nejūti to tik skarbi kā tad, ja tas notiek ar tev tuvu cilvēku. Es vienkārši turu īkšķus, lai visiem būtu laba veselība un mazāk visādu briesmoņu mums apkārt. Un jā, cibiņi, jūs man esat svarīgi! Pat tad, ja es daudz klusēju, es jūs atceros.