Es Tevi atkal apburšu.... - 13. Novembris 2010

Pēdējās trīs dienas dzīvoju pārdomu pasaulē daudz vairāk kā reālajā. Īstajā brīdī, šķiet, ir radusies izpratne par vārdiem "apsolu būt kopā priekos un bēdās..." un to, ka patiesībā šo dzīvi dzīvoju kredītā. Tie īstie prieki ir būt kopā ar mīļajiem, būt veselam, būt dzīvam. Mūsu ilgajā kopā-būšanas laikā prieki ir mijušies ar bēdām, pēdējo 2 gadu laikā vislielākais prieka avots ir Keita kā arī mirkļi, kas pavadīti kopā, aizmirstot par darbiem, to problēmām un citiem sīkiem, triviāliem iemesliem, kuru dēļ smaidīt nav iespējams. Pirms 2 dienam vīru vienkārši nostādīja fakta priekšā par darba vietas maiņu, respektīvi, no piektdienas viņa darba vieta atrastos nevis centrā, bet gan Spicē. Iemesls - veikala vadītāja personīgās antipātijas pret cilvēku, kurš neprot un nevēlās ielīst dirsā tādēļ, ka tā dara visi. Stulbi? Diez vai, jo tas jau nav nekāds sapņu darbs, kur maksātu miljonus. Parasts, ikdienišķs darbs, kur sava alga jāpelna smaidot un pieklājīgi izturoties pret visādiem kretīniem. Es nekad savu mīļoto cilvēku neesmu redzējusi tik sagrautu, tik pazaudējušu pamatu zem kājām, jo viņam vairāk sāp attieksme, nevis vietas zaudējums kā tāds. Kad cilvēki, ar kuriem tu diendienā strādā kopā, tevi nodod. Kad tu 5 gadus esi lojāli attiecies pret visām idejām un jauninājumiem, neesi iepīkstējies, ka vēlies atvaļinājumu vai apmaksātas slimības lapas, sēdējis noliktavā, kur ziemā ir mīnusi un skaitījis inventūru, neesi izrādījis emocijas, kad tiek nomainīts vadītājs un tevi pārliek citā kolektīvā apvienošanas dēļ. Un man viņa ir tik ļoti žēl, ka arī es vairs nevaru atrast vārdus, ar kuriem uzmundrināt, glāstus, ar kuriem aizdzīt aizvainojumu. Es varu būt tikai blakus un teikt, ka būs labi. Kaut tā sakot es meloju. Jo es to nevaru garantēt.
Kāpēc dzīve ir kredītā? Tādēļ, ka tā gluži vienkārši nepieder man. Un es par to maksāju. Katru dienu ejot uz darbu, katru vakaru nākot mājās. Katru brīdi domājot par to, kas varētu vai nevarētu notikt. Katru reizi pārdzīvojot par lietām, kas pa lielam neattiecās uz mani. Un katru nakti baidoties par dienu, kas sekos.