Es Tevi atkal apburšu.... - 15. Augusts 2010

Tikko noskatījos „Veronika grib mirt” kino versiju. Tā patiešām bij labāka, nekā es gaidīju, jo parasti, skatoties filmas, kuru scenārijs uzņemts pēc grāmatas motīviem, ir tāda mazliet vilšanās sajūta, tāda kā apgāztā realitāte. Drāma? Diez vai, drīzāk stāsts par to, cik patiesībā dzīve ir vērtīga, cik patiesībā psihiskās novirzes ir normālas, cik sabiedrības pieņemtās normas ir slimas. Aktieru ansamblis piemeklēts diezgan atbilstošs, tikai Veronikas lomā S.M.Gellāras vietā man kaut kā laikam gribētos K. Naitliju. Bet tās jau ir manas piekasīgās idejas. Kopumā tas bija ļoti labs atgādinājums, ka katra diena ir jānovērtē tieši tik daudz, lai nenāktos to zaudēt. Atgādinājums par to, ka it kā pierastas, elementāras lietas patiesībā jau ir tikai kāda untums un, ja būtu iespēja, katrs darītu tieši tik un tieši tā, kā attiecīgajā mirklī gribās, neskatoties uz to – var/nevar, sapratīs/nesapratīs. Godīgi – bij brīži, kad emocijas gāja pa gaisu kopā ar asarām – stāsts patiesībā jau sevī viscaur vij mīlestības saikni. Un ne jau konkrētu, nē, tieši to – dzīves, cilvēku, lietu, emociju mīlestību kopumā. It kā nekā konkrēta, bet tai pat laikā īsti neviltoti patiesa. Gan attiecībā uz cilvēkiem – it kā svešiem, bet tajā pat laikā taviem. Gan attiecībā uz cerībām, sapņiem un piepildīšanu. Vienvārdsakot – paskatīties ir vērts. Kaut vai tikai tāpēc, lai varētu atkal un joprojām konstatēt, ka Koelju ir viens sasodīti labs rakstnieks :)

Savukārt tā paša autora darbs, kurš izrādīja gan Notebook, gan A Walk to Remember, bija skaists, mazliet raudams, bet visā visumā skatāms. Nepabeigtos darbus vienmēr pabeigs kāds, kuru tu mīli un kam esi dārgs. Ko gan tu patiesībā neesi tik gatavs piedot, darīt, lai tavi mīļie būtu laimīgi, lai viņi, nenojaušot par tām dziļākajām sāpēm, kas mīt tevī, redzētu tevi priecīgu, apmierinātu ar to, kas tev pieder. „The Last Song” ir stāsts par to, cik bieži mēs darām pāri tiem, kuriem nevēlamies nodarīt pāri. Tiem, kam mēs esam lielākais dārgums, kādu vien dzīve ir devusi. Tiem, kuri ienāk mūsu dzīvē tik nejauši un neaicināti, bet paliek tur ilgi ilgi, nejautājot, vai maz drīkst. Un stāsts par to, ka reizēm mēs gluži vienkārši neredzam acīmredzamo, kaut vienmēr ir kāds, kurš tās acis atvērs. Jautājums – vai patiešām mēs vēlamies, lai tās tiktu atvērtas.