Es Tevi atkal apburšu.... - 15. Augusts 2008

Tāks, sen nav pukstēts, sen nekas nav teikts un njā, nav pat īsti bijis laika. Bet nav ko iespringt - domas jau tāpat nekur nepazudīs - krāsies krāsies, kamēr - blaukts - un nokritīs. Var iekārtoties ērtāk un sākt lielo atskaiti, kaut gan patiesībā gribās izdzīvot visu sevī un saglabāt atmiņās. /te es sēžu 10 minūtes un nevaru aprakstīt tās emocijas, kā nosaukt visu - ja teiktu skaisti, būtu pārāk sausi, ja teiktu fantastiski, izklausītos kaut kā nereāli/. Zinu tikai to, ka tas bija tik emocijām pārbagāti un tik ļoti ļoti ļoti kā nekad. Un turu visus īkšķus, ka tā būs pirmā un pēdējā reize - bija tā, bet atkārtot negribās tā teikt :). Esmu patiesi pateicīga, ka man tika pasniegta tāda dāvana - tā bija viena no skaistākajām dienām manā mūžā, jo man ir vismīlošākie vecāki un vecvecāki, vissirsnīgākie radinieki un šim komplektam pievienojās mana diena un nakts, mana gaisma un tumsa, mans sapnis un mana realitāte, mana dvēsele un mana sirds, mana mīlestība - mans vīrs. Cilvēks, kurš mani var uznest debesīs un nomest ellē, bet kurš tīri un patiesi mīl. Var jau būt, ka tā tāda pēc - eiforija, nezinu, bet esmu laimīga. punkts. ja turpināšu emocionalizēties sākšu raudāt - nu ne jau tapēc, ka sikti, bet tieši tāpēc, ka labi.