Haha, man otrajā kursā bija tāpat. Sēžu pirmajā solā, klausos interesantu lekciju un nožāvājos, jo kaut kā slikti biju gulējusi. Un žoklis, protams, ieķeras! Sēžu stulbi pirmajā solā ar tādu sejas izteiksmi un gaidu lekcijas beigas. Tā kā ciet dabūt nevarēju, nācās iet pašai ar kājām uz traumpunktu, jo nekāda māsiņa nekur tuvumā nebija. Par laimi pusceļā pats atkabinājās. Pasniedzējs, ja arī pamanīja, tad neko neteica. 

Kaut kādus piecus gadus vēlāk eju uz konsultāciju pie tā paša pasniedzēja, nu jau mana zinātniskā darba vadītāja. Ieeju kabinetā, viņš lūdz mani uzgaidīt, kamēr aizies pēc kaut kāda papīra. Sēžu, gaidu un nožāvājos. Tieši tajā brīdī iedomājos, cik stulbi būtu, ja ieķertos tagad. Uzmini nu, kas notiek? :D Sēžu ar savu vaļā zokli un gaidu pasniedzēju atpakaļ. Kad atgriezās, pa pusei ar zīmēm, pa pusei ar kaut kādām skaņām izskaidroju situāciju, viņš tāds manāmi uztraucies, arī nezina, ko darīt. Vienojamies, ka mēģināšu tikt galā pati un atnākšu vēlāk. Pēc kaut kādas pusstundas mocībām žoklis bija atkal ciet, pasniedzējs pieņēma mani ārpus pieraksta un nosmējāmies abi par stulbo situāciju.

Tā man tas žoklis mēdz ieķerties ik pa laikam, bet tik stulbi vairs nav bijis. Tomēr es katru reizi žāvājoties piedomāju pie tā. Labi, ka par to ziņās neraksta! :D