Nightshade Belladonna's Friends

Esmu uz salas.
Vakars. Silts, bet ne tik silti, lai nevilktu jaku. Pūš stiprs, bet samērā silts vējš.
Rajona mazais dārzeņu veikaliņš ir kā izgaismota oāze. Ik pa brīdim pie tā pieparkojas kāds tūristu vai vietējo auto, fiksi paķer kaut ko no ārpusē noliktajiem dārzeņiem, ledu no saldētavas vai dzērienu no iekšas plauktiem, un metas atpakaļ haotiskajā salas satiksmē. Karu te nejūt. Gandrīz.
Pie pašas veikala ieejas sēž divas krievu valodā runājošas pusaudzes, iekārto ģitāras futlāri sev priekšā, ieliek pāris akmeņus lai vējš neaizpūš, dažas monētas - ēsmai.
Tā viņas tur sēž, lēnām iespēlē ģitāras, runā par to, ka vienai tētis visu māk un arī ģitāru spēlēt iemācījis, bet otra visu no youtube un tiktoka. Viņas spēlē vieglu melodiju, tik ļoti pienērotu šim vakaram un uz brīdi pat liekas, ka pasaulei ir cerība. Šī mazā, autentiskā ceļmalas oāze, kas vienuviet vienā vakarā, tikai dažādos brīžos, savāc kopā ceļotājus, vietējos, mīlētājus un bērnus ir vieta, kur sajust dzīvi, pasaules garšu. Mirklis īsts un nearkārtojams, ielu fotogrāfa sapnis. Es esmu tur, parkinga stūrī, kā ēna. Jocīgs čalis, kuru nepamanīt un aizmirst.
Te, uz salas, lieliski piestāv cigarete. Auto stūrējot, kafejnīcā sūcot stipru kafiju vai pludmalē, kājas virs vēl aukstās jūras šūpojot. Nesezona. Pustukši apartamenti, tukšas stāvvietas, viesnīcu pagalmos strādnieki steidz pēdējos pirmssezonas darbus darīt. Baseini nedarbojoties, lai gan mums, Baltijas klimata rūdītajiem, tajos esošais caurspīdīgais ūdens liekas visnotaļ kārdinošs.
10 gados sala nav pārāk mainījusies. Bet izmaiņas tomēr ir. Man aizvien te nepatīk un patīk reizē. Paņemt kameru, aizklīst piekrastes ieliņās un ķert sauli, ēnas, kontrastus. Sala ir vieta, kas atkailina - kā burtiski, tā emocijas.

Bet es dodos tālāk, ar ledus paku un mazo vīna pudeli maisiņā. Ir satumsis pavisam, taisās uz lietu.