|
2. Maijs 2005|21:37 |
man ļoten ļoten patīk mans braucamrīks, kurš slīd tik klusi, ka ne pamanīt, kurš bremzē tik strauji, ka ne nobaidīt, kurš negrab nemaz un ir sievišķīgs un elegants, kurš ir mans un mans, par spīti tam, ka viņš ir smags un mana māsa jau nodēvēja to par īstu pastnieču braucamrīku, jo viņasprāt ritenim jābūt vīrišķīgam, piezemētam, ar redzamiem kārtīgiem amortiņiem, normālu stieni, bezbagāžnieka utt.
un zvaniņš man ir pirmās nepieciešamības prece, ja. jo gribu izvairīties no situācijām a la "tante, fiksi nu ka malā, savādāk ies jestri" nu tā. |
|