|
26. Aug 2007|21:48 |
|
ap pieciem, kad biju paēdusi milzīgi lielās un milzīgi garšīgās svētdienas pusdienas, sāka traki līt un es jau skumīgi apcerēju, kā nevarēšu vakarā doties iksvētdienas meditatīvajā braucienā uz jūrmalu. ap sešiem es jau ar to biju samierinājusies un izskaitļojusi, cik draugu sēriju paspēšu noskatīties un kā lēnā garā varēšu sačubināt līdz galam savu karalieni margo. tomēr īsi pirms septiņiem varēju lekt savam divriepu bērītim mugurā. sākumā tā nebija dukas, ka šķita, ka līdz priedaines stacijai nedatikšu. tomēr tiku gan līdz stacijai, gan līdz lielupes tiltam, gan pāri līdz rimi. atpakaļceļā imantas vidū augšstilbu muskuļos iemetās spasmatiskas sāpes, kuras nepārgāja līdz pat vantiniekam. biju gatava mest riteni pie zemes, gulties zemē un skaļi ņaudēt, cik dumjas tās sāpes bija. klau, cik ir kilometru no centra līdz lielupes tiltam, lai vismaz apmēram varētu aprēķināt savu tempu un pūles? |
|