| |
[27. Jan 2009|22:01] |
īsumā kā man klājas:
- cīnos ar VID, tik nekaunīgu kantori savā dzīvē vēl neesmu redzējusi. Nepietiek ar to, ka nabaga mūs, kas nodokļos ienes knapi 5 ls mēnesī, izsviež no PVN maksātāju saraksta par divām neiesniegtām deklarācijām + nobloķē kontu, jau gandrīz mēnesi nespēju dabūt viņus, lai kontu atbloķē, jo ik dienas tiek izdomāts jauns iemesls, kāpēc lai tas nenotiktu. līdzko pie viņiem aizeju, tā atbilde ir - hmm, izskatās, ka viss kārtībā, nesaprotu, kāpeč bijusi problēma, gaidiet. un es gaidu. un sagaidu - zvanu, labdien, te VID, jums atkal kaut kas "nav kārtībā".
- parīt jāiet uz darba pārrunām, iekšējā sarunvalodā sauktām par "eksekūciju". es jau baidos. bet baigais adrenalīns.
- piektdien pēdējā darba diena, īsti nav, kam nodot darbus, īsti nemāku nodot, jo baigi piņķerīgi. šefs ar mani gandrīz vairs nerunā, no rīta nesveicinās točna.
- grūti sakasīt laiku, lai aizietu pie ārsta. varbūt rīt beidzot izdotos, savādāk temperatūra un bezmiegs man dievgodvārds ir apnikuši.
- piektdien izlaistās jogas dēļ sāp pāris muskuļi pilnīgi sen nesāpējuši. tā ir, izlaidušies uz regulāru staipīšanos, bišķi nepastaipies viendien, otru dienu bisķi vairak un še tev ;)
- man ir jau divi kandidāti uz mana jaunā labākā kaimiņa vietu - nu divi, lai viens rezervei. tik nezinu vēl, kad beigsies vecie labākie kaimiņi, tāpēc arī nekādas skaidrības.
- vārdu sakot, neko citu nemāku, kā čīkstu vien. pačīkstēšu vismaz šeit, kur to var nelasīt, lai nav jāčīkst tiem, kam nebūtu iespējas neklausīties :)
mierinājum jau varbūt vājš, bet man liekas, ka tā nedēļa parīzē maniem nerviem palīdzēs.
a to es jau atkal esmu sākusi lamāties pie stūres tik nešpetni, ka pašai kauns klausīties.
nu laikam nav mans aicinājums būt pārcilvēkam |
|
|