| |
[30. Jun 2007|03:13] |
pārpīpējāmies ūdenspīpes, dievinu to reibumu - viens "čiks" pēc nākamā, ātri beidzas un nav paģiru.
faaaantastiskie draugi. tikai es lēmēta, vajadzēja tomēr uzaicināt līdzi, būtu bijis vēl foršāk.
un vēl - atpakaļceļā tiku pie stūres, pirmo reizi mūžā pārbraucu pār sarkano. |
|
|
| |
[30. Jun 2007|14:42] |
|
biju jau aizmirsusi, ka ir tādas grāmatas, kuru pēdējo lappusi negribās sagaidīt. gribētos, lai tas stāsts varētu būt turpināms lasīt ik dienas. kā vara rati piemēram. |
|
|
| |
[30. Jun 2007|21:56] |
|
šodien tādas pārpasaulīgas skumjas, nē, drīzāk tukšums. nekas nedara prieku, pretēji vakardienai, kad prieku darīja it viss. laikam, lai cik ļoti man liktos, ka es alkstu nedarīt neko, man labāk būt burzmā, iziet agri rītā no mājas, nezinot, kā īsti paies diena, tās gaitā nestraukties un ļauties. adrenalīnu, c vitamīnu un brūnas acis. |
|
|
| veloceliņš |
[30. Jun 2007|21:59] |
|
veloceliņš vanšu tilts - imanta. it kā smieklīgi to vietām nepārbraucamo bedru klāto asfalta lējumu, kas klīst no ietvēm uz ielām un atpakaļ un ko reizumis pēkšņi pārtrauc stabi vai koki, saukt par veloceliņu, tomēr savs spēles elements tajā visā ir, gandrīz katrā krustojumā ir spēle - kur celiņš turpinās un uz kuru pusi tad šoreiz būs ļauts braukt. arī savs ļaunais prieciņš - gājējiem, kuri kā ierasts slāj pa trotuāra vidu un negrib dot ceļu riteņniekiem, var veltīt daudznozīmīgus skatienus virzienā uz ceļa zīmēm. beidzot nejūties vainīgs. |
|
|