00:53 - Vel viena diena trešajā trolejbusā
Tāds mierīgs zaļās ceturtdienas vakars. Tu pavadi meiteni līdz trešajam trolejbusam, jau leģendārajam. Kapēc leģendārajam - jo neiet pēc saraksta izņemot pēdējo. Līst tāds maigs lietus. Un Jums vel ir 5 minūtes ko pieturā uzpīpēt. Bet trolejbuss aizbrauc tiko Tu esi pie krustojuma. 5 minūtes par ātru. Var jau teikt, pēdējās maiņas šoferis arī grib mājās... Bet mēs aizmirstam, ka Rīgas Satiksme nav privilēģija, bet gan pakalpojums. Un man ir dziļi piedr****, ka šoferis grib mājās. Bet ne jau par to stāsts.Kaut sāku par trešo trolejbusu un poļu lamuvārdiem, kas sekoja pēc viņa aiziešanas, lai gan labāk nerunāt par poļiem, sāk sāpet galva no viņiem, tomer stāsts ir par citu lietu. Piemēram, man beidzot ir darbs. Esmu praktikants, bet pelnu. Atšķiribā no iepriekšējā darba, TGM, man ir nevis 4 klienti dienā, bet 400. Un kaut nogurstu, jūtos gandarīts, ka palīdzu attīstīt projektu. Jo daudziem patīk, jo tas ir kas jauns šeit, Latvijā. Tas nekas, ka esmu iesprūdis pie 2-3 ekrāniem dienā, tobiš atvērtas vismaz 10 lapas internetā un vismaz 3 e-pasti. (nea, es nenodarbojos ar spamu, vienkārša ikdiena IT nozarē), tas nekas, ka piemēram rīt, kas ir, ja nemaldos, sarkans datums kalendārā, man jāiet uz darbu. Bet es daru kaut ko, kas ir noderīgs. Un redzu potenciālu. Un tas saistās ar to, ko es mācos. Un es nudien esmu vienīgais praktikants no mūsu kursa (izņemot tos, kas jau strādāja kaut kur saistībā ar IT), kas saņem algu. Un arī ne par to ir stāsts.
Stāsts ir tāds, ka es strādāju dikti. Bet mūzika neapstājas. Laikam sāku kļūt pieaudzis. Strādāt un vakarus pavadīt ar vienu un to pašu meiteni. Un lamāties par 3. trolejbusiem.
Jā nudien, vai es kļūstu pieaudzis? Joprojām repa stilā ģerbies, joprojām spļaujot ārā poļu lamuvārdus, joprojām pozicionējot sevi kā rajona slaistu. Bet kaut kā citādi....