05:05 - Ievads
Neona gaismas un cilvēku pūļi, kas strauji mainija virzienu, itkā nezinādami ko paši grib. Viņi joņoja pa NYC ielām, no punkta A līdz punktam B. Un tad atpakaļ no B uz A. Tas lika man apjukt. Vai varbūt tomēr vainīgas bija neona gaismas, dažādās bāru izkārtnes un milzonīgi lieli reklāmu ekrāni, katrs mēģināja tev kaut ko pārdot, ieteikt vai vismaz informēt. Un kā tu, cilvēks, neapjuksi. Ne velti šeit visi šaudijās starp diviem punktiem - Jo tālāk par B tikt nevarēja, ja tev ir jaizvēlas starp McDonalds vai mazu ķīniešu ieskrietuvi. Varbūt tā bija korejiešu, bet ja godīgi, varbūt man bija vienalga. Mēģinot lasīt ēdienkarti vienlaicīgi nenolaižot acis no simpātiska izskata aziātiskas izcelsmes officiantes un vienlaicīgi domājot, vai es pasūtu vistu sojas mērcē vai radījumu, kas vel nesen bija uz četrām kājām un ņaudēja. Un tad radās šī doma - Tu pats esi iekļauts pilsētas ēdienkartē. Varbūt vienu dienu izvēlēsies tevi un slavēs pavāru, varbūt neizvēlēsies. Bet tas nemaina faktu, ka esmu apjucis. Vai varbūt tieši otrādi, sapratis ko gribu. Jā, es gribu. Gribu tikt tālāk par B, mans mērķis ir tikt līdz C.Tiko attapos, ka biju apjucis, kaut esmu šeit, mazā austrumeiropas pilsētiņā, kas pēc vietējiem standartiem skaitās milzīga. Neona izkārtņu vietā te ir vientuļas laternas un uz katra otrā stūra tukša spēļu zāle. Un atkal A->B sindroms. Nekas nav mainijies un nebūs mainijies arī rīt. Vismaz tiem stāviem, kas klusībā klejoja pa ielām. Un viņiem, kas smējās par tiem, kas apjūk neona gaismās. Cikls, cilpa, mūžīgs aplis, gads pēc gada. Kas mainās? Vakar kāds teica, ka nu ir krīze. Ja nemaldos, šodien tas pats kāds teica, ka šodien ir krīze. Un es varu saderēt, ka rīt tas pats kāds, ja vien viņam nebūs sirdslēkme no mūžīgās krīzes, teiks to pašu. No A līdz B, tā itkā alfabētu nezinātu. Nē, tam ir jāpieliek punktu, šeit un uz vietas. Un tagad nevis decembrī. No šodienas es sāku meklēt C. Cikls. Jeb kā NYC teiktu - "Cycle"