7. Marts 2005

14:09
cilvēki kā subjekti..

Bļā, nu kādas tiesības kautkādai radiniecei, kura mani redz labi, ja gadā 2x, spriest par to cik mana un draudzenes mīlestība ir/bija patiesa! Kā vispār cilvēkam var rasties viedoklis par lietām no kurām tas ne sūda nesajēdz un naf informēts?! Un nepietiek jau ar to vien, ka izdomā visādus dumjus(tukšus) un nevienu neinteresējošus secinājumus, bet vēl arī to skaļā balsī pauž citiem!
Un tad vēl standarta dirsiens, ka man tas ganjau esot ļoti sāpīgi un tagad es ļoti pārdzīvoju..jā, tikai ar gadu novēlošanos viņa to man pasaka kā jaunumu! Un pats labākais, ka man, redz, esot tagad jāmekle jauna draudzene..nu, bet SURE, tas tak tieši tāpat kā ar tuoletes papīru: beidzās? Nu tad aizej un nopērc jaunu! Jāmeklē..nu tak lai izraujas! Kurš tā staigā un meklē?!

"Nav mīla jāmeklē,
Tā atnāks pati,
Un cauri visām durvīm,
Droši ies!"

Pozitīva iezīme ir tāda, ka es diplomātiski paklusēju un mierīgi pateicu "Nav svarīgi." Nu nav man vēlēšanās sovdep cilvēkam kautko stāstīt par traģēdījām un par dzīves izspēlētajiem jokiem! Un dusmas arī pazuda..palika tikai nedaudz smeldzošas pārdomas..