Var jau būt, ka viss tas tikai joki,
Un, ka zvaigznes līdz ar rītu zūd!
Tikai kādēļ draugs Tu mani moki?
Vai Tu nezini cik tā man grūt?
Vai lai sirdi es Tev rokā lieku,
Tā kā putnu, kas no dzīves trīc.
Satver to!
Ak ko nu tādu nieku?
Atdosi to man līdz ataust rīts!
Es vēl daudz sev ko no dzīves ceru,
Tikai šonakt man tāds savāds prāts,
Viss vienalga-
Vai es skumji dzeru,
Vai es skatos kā Tu smaidīt sāc.
Paies nakts un varbūt rīt no rīta,
Roku skūpstot Tev man labāk kļūs,
Jo man sirds ir kā no smalka zīda,
Ne tā saburzās,
Ne asi lūst!