| |
[Mar. 21st, 2010|07:26 pm] |
|
Neviļus nākas domāt, ka savā zilās govs pasaulē citiem signāliem nav vietas. Reizēs, kad visvairāk kārojas miers, tālredzīgi plāni un pacilājošs iekšējais stimuls, nākas atgriezties pie pazaudētā miera jeb nemiera, gadi desmit paies, bet nekas nebūs mainījies, es zinu, ka otrā stāva istabas piedūmos pārceptas desas smārdi, kaut kad mājas tracim un televīzora troksnim pievienosies bērnu smiekli un pirmie strīdi, bet tikmēr savā gaužām lielajā, brīnumiem iespēju bagātajā pasaulē slapjiem un dubļainiem zābakiem kājās un ar lielu konfekšu paku rokās iesoļo lielais Nekas ar cerībām, ilgām un skumjām par to, ko vairs tā, kā varēja, nepiedzīvosim kopā. |
|
|
| |
[Mar. 21st, 2010|07:45 pm] |
|
Teikšu atklāti, manā repertuārā ir tikai viena nepabeigta dziesma, mūsu dažreiz kopā pabūšanas un tā arī nesatikšanās dziesma. Tā skan, it kā plate iesprūdusi, švīkst un skan reizē, izdibinot tās līdz šermuļiem pabaigās un pavisam vienkāršās skaņas. Tā skan un skanēs arvien klusāk, un tā vien šķiet, ka neizbeigsies nekad. Es iemācīšos to nedzirdēt un ar acīm tiekšos uz debesīm, man lūpas smaidīs un sirds beidzot ir brīva. |
|
|