| 7:51p |
Kārlis Skalbe - Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties
"Man bija jauna sirds, gluži jauna, neievainota un stipra kā tikko iz cepļa ņemta krūze, kuras glazūra nevienā vietā nav iedauzīta... Kur piesit, tur skan.
Viņa bija karsta. Neredzamas liesmas karsēja viņu sarkanu, un tā plūdināja pa manām dzīslām karstas asinis.
Kā pavasara straumes aizrauj sev līdzi krastmalas kokus un atstāj viņus tur, kur noplok, tā manas straujās asinis rāva mani kaut kur prom.
Un es atstāju zemo, pelēko tēva mājiņu klusajā meža līkumā un devos pār brāļa uzarto kalnu tāļumā, neskatīdamies, kur kājas iet, straujiem, neapdomīgiem soļiem kūleņodams pa kukuržņiem un velēnām. Es biju kā rūcošs akmens kalnu strautā." |