Brīnišķīgā redze un dzirde Manas lapas augšā ir bilde ar mērkaķīsiem — vienam ir aizspiesta mute, vienam ciet acis, vienam ausis. Tas nav tāpēc, ka viņi būtu ignoranti, nē, nepavisam. Mute ir ciet lai nesarunātu muļķības, bet acis un ausis — jo viņi ir pilnīgi apjukuši no satriecoši telpiskās redzes un dzirdes.
Par redzi un realitātes veidošanos smadzenēs es jau drusku rakstīju, bet vēl ir interesanti ar redzes telpiskuma sajūtu. Mēs neredzam plakanu bildi, mēs redzam dziļu, telpisku attēlu. Telpiskuma sajūta, protams, arī tiek konstruēta smadzenēs. Smadzenes gudri izdomā — ja viens priekšmets aizsedz otru, tad pirmajam jābūt tuvāk par otro. Un mums ir divas acis, no katras nāk nedaudz atšķirīgs attēls, un, tos salīdzinot, var noteikt attālumus. Acīm tuvu atrodošies objekti acu dotajos attēlos būs ar lielāku nobīdi, kā tālu atrodošies. Brīnišķīgi ir tas, ka šī attēlu analizēšana notiek automātiski bez piedomāšanas un mēs redzam telpisku bildi.
Telpiskā redze ir interesanta lieta, bet pavisam interesanti ir, ka acis var arī muļķot, un rādīt tām “telpiskas” fotogrāfijas vai filmas. Kaut kādā veidā acīm jāiemāna katrai savs attēls un notiks triks, redzamais sāks šķist telpisks. Ir dažādi paņēmieni, kā katrai acij iedot savu attēlu. Pavisam sens un vienkāršs — brilles ar dažādu krāsu stikliņiem. Katrs stikliņš laiž cauri vienu krāsu un atfiltrē pārējās, tāpēc acis redz atšķirīgus attēlus. Tad vēl ir brilles, kas dažādās frekvencēs aizsedz/atsedz aizvirtnīšus acu priekšā, un tādas, kas izmanto dažādi polarizētu gaismu, un vēl dažādas citādas.
Paši arī esam pamēģinājuši — mājās tika pamanītas zaļi-sarkanas brilles, sameistarojām īsu cilpā laižamu filmiņu ar tējkannām un ar brillēm skatoties tā telpiskuma ilūzija tiešām rodas — monitors izskatās tāds dziļš, ka tajā varētu iebāzt roku.
Un tad vēl mums ir divas ausis. Senākos laikos es domāju, ar divām ausīm telpiska skaņas sajūta nevar sanākt, skaņas virzienu var noteikt tikai vienā dimensijā (no labās puses, vairāk pa labi, pa vidu, vairāk pa kreisi, no kreisās puses…) un parējā skaņas telpiskuma ilūzija rodas no tā, ko es redzu un ko es zinu par skaņas avotu. Bet, izrādās, ir sarežģītāk. Skaņas viļņi ausīs ierodas ar nelielu laika atšķirību. Galvas un ausu forma skaņas viļņus slāpē atšķirīgi atkarībā no skaņas avota atrašanās vietas, un tad smadzenes var salīdzinot izdomāt, no kurienes skaņa nākusi. Attālumu gan nevar precīzi noteikt. Ja zināms, cik skaņas avots īstenībā stiprs (piem., mēs zinām, cik skaļas parasti ir cilvēku sarunas), attālumu var noteikt pēc skaļuma. Nuja, un šīs lietas atkal notiek “automātiski”. Ja man uzsauc “Pēter!”, es bez domāšanas zinu, no kuras puses mani sauc.
Telpiskā dzirde ir interesanta lieta, bet pavisam interesanti, nuja, ausis var apmuļķot un telpiskas skaņas ilūziju radīt ar parastām stereo austiņām. Jārīkojas viltīgi ar skaņas ierakstīšanu — manekena galvai jāpieliek divi mikrofoni ausu vietās — tad tie dzirdēs tieši to pašu, ko dzirdētu manekena ausis. Tiks ierakstītas visas skaņas viļņu ierašanās laiku atšķirības un slāpēšanās pret galvu, degunu, ausīm un visu pārējo. To sauc par binaurālo ierakstīšanu, un tā tiešām strādā — šeit var paklausīties paraudziņu. Ar šo metodi ir tikušas ierakstītas arī dziesmas un veseli mūzikas albumi. Esmu klausījies Lou Reed “Take No Prisoners” koncerta ierakstu, un ilūzija tiešām ir lieliska — aizmugurē klaigā fani, pa priekšu rosās mūziķi.
Binaurālo ierakstīšanu neesam izmēģinājuši, bet nekā sarežģīta jau tur nav, tā ka varbūt, kādreiz… :)
Tālākai lasīšanai: