Izrādās, es nesirgstu ar autismu.
bordeaux ieteiktais gabals iz Menhetenas dzīves gan bija skaists, bet nepanesams. Viena no tām lietām, kur it kā viss ir, tu atzīsti, zajebis doma, bet paskatīties nevari. To varētu palaist fõnā kaut kādai hipsteriskai ballītei.
Gabals ar jauno Karginu ļoti pārliecinoši ierindojas kategorijā унылое говно, salīdzinājumā ar to gabals no Menhetenas ir aplam aizraujošs. Vispār es vienreiz gribētu plašāk aplūkot to aplam izplatīto tendenci padomju kīnõ: kamdēļ galvenie varoņi tik bieži ir beidzamie lūzeri? Vārdsakot, jaunais Kargins ir lūzeris, kas ļoti grib būt sliktais puika, bet kam nesanāk. Un viņa māmuļa Ludmila Gurčenko arī ir lūzere, tāda ne līdz galam has been, kas pārdzīvo gan to, ka vairs nekā nav, gan to, ka īsti arī nemaz nebija. Filmu nevarēju paskatīties ilgāk par kādām piecpadsmit minūtēm, sagaidīju, kad jaunais Kargins saka "mņe nužni ģeņgi" un slēdzu prom.
Tā nu paliku pie Horizon, kas deliveroja, kā vienmēr. Šoreiz trāpīju uz viena astoņdesmito gadu raidījuma par vairošanos dzīvnieku vidū. Jauki nodēvēts "Making sex pay", tas gandrīz visu laiku stāstīja par dzīvnieku kopošanās paradumiem un stratēģijām un bija neaprakstāmi lielisks līdz pat pašām beigām, kad viņi sadomāja vilkt paralēles ar cilvēkiem. Jā, hallo! Mēs tak sen viņas jau paši bijām savilkuši un priekā spiedzām īīīīī, cik lieliski, mēs uzvedamies uz mata tāpat. Mēs neesam tik stulbi, mums pielec arī tad, ja visu neiebaksta ar pirkstu acī.
Vispār tie Kargina vārie mēģinājumi tēlot iekšējo pretrunu plosītu jaunieti uzdzinuši vēlmi paskatīties, kā to dara tie, kas netaisa унылое говно. Tātad vakara noslēgumā seko Rebel without a Cause.
Cheers!
Visi, ko es Valmierā pazīstu, ir vai nu mani radinieki, vai tur vairs nedzīvo, vai ir jaunie vecāki, kas piektdienas vakaros brauc skatīties, kā viņu atvases dejo Ēveles pagasta svētkos. Tāpēc plānoju pavadīt vakaru kaut kāda nepretencioza kīnõ un Valmiermuižas alus sabiedrībā.
Bet ko skatīties? Šortlistē ir 1) BBC Horizon, paplašināšu savus apvāršņus, 2) A. Duboxa meistardarbs "Tur, kur beidzas jūra" un 3) Rīgas Kinostudijas mākslas filma ar mazgadīgu Valēriju Karginu un pilngadīgu Ludmilu Gurčenko galvenajās lomās.
Varbūt jums ir vēl kādi ieteikumi?
http://www.theamericanconservative.c
"The esoteric claims provide cover for Straussian interpretive preferences and shield against criticism from anyone outside the clique."
Ziniet, mani brangi iepriecināja Jānis Urbanovičs. Var jau viņu visādi apsaukāt, bet tomēr cilvēks ir spējīgs uz vērā ņemamu paškritiku. Lūk, viņš te sūrojas, ka Saeimā pēc Zatlera izgājušā gada pasākuma esot "pieaudzis politiskais marasms" un "nav mainījies politiskais stils, ne arī mazinājies populisms un demagoģija."
Ņemot vērā, ka tieši SC ir pārliecinošākais polītiskā marasma, populisma un dēmagoģijas piegādātājs Latvijas Saeimā, šāds Urbanoviča paziņojums vērtējams nekā citādi kā ļoti atzinīgi.
Rīt paņēmu brīvdienu, jāaizbrauc uz Pärnu koru festivālu. Tad no šovakar jau iedzēru alu un esmu visnotaļ iedomājies, ka arī Pērnavā būs jānodod pa bundžām, kaut kā jāatslābinās pēc šitām (shit'ām) darbadienām. Godavārds, brīvos brīžos jau domāju, ka jāmet pie malas šitā nodarbe, mani nervi to tur, bet šādās dienās esmu tā uzvilcies, ka nejauši sanāk, piem., sabārt meitu par to, ka pati nevelk nost kurpes (bet varbūt mazais cilvēkbērns vienkārši vēlas kaut ko darīt kopā ar tēti).
Sensenos laikos, kad es uzzināju, ka pasaulē bez loku šķērēm pastāv arī matu taisnojamās pannas, es sapratu, ka mēs dzīvojam ļoti savdabīgā pasaulē. Tādā, kur cilvēku vēlmes var raksturot pavisam īsi: mēs gribam to, kā mums nav, turklāt tad, kad mēs to esam dabūjuši, mēs atkal gribam kaut ko citu.
Lūk, šodien kārtējo reizi par to pārliecinājos. Gājām ar māsiņu un viņas mazo prieka kamolīti uz iestādi pretī teātrim vakariņās. Iestāde pretī teātrim ir atvērusi vasaras dārzu. Pirms tam es nekad nebiju iedomājies, ka plus divpadsmit grādos vajadzētu sēdēt vasaras dārzā. Pirms tam man šķita, ka vasaras dārzs paredzēts, well, vasarai, kad laukā, vai zinies, ir silts un negribas sēdēt iekšā.
Ne vella. Arī tad, kad laukā ir auksts, ir iespējams sēdēt ārā un drebināties. Un, lai šo problēmu risinātu, apkalpotājas nepiedāvā, sak, ko nu drebināsies, ejiet iekšā. Nē, viņas piedāvā, varbūt jums pledu?
Jā, bļe, man, lūdzu, pledu. Iedodiet arī velteņus. Un iekuriniet arī to propāna stāvlampu, kas jums tur blakus stāv. Jo otra iespēja tak būtu vienkārši iet iekšā, bet to jau mēs visu laiku esam darījuši, tas mums vairs nav labs gana.
Nemaz nebrīnīšos, ja vasarā tā āra terase visiem jau būs apriebusies un visi sēdēs iekšā. Lai rudenī atkal mestos laukā.
Biedrs
termostats še pasviedis ļoti jauku pastāstu par īsteni ticīgu septiņpadsmit bērnu māmuļu.
Jauks raksts, es pavisam nopietni šādus cilvēkus visnotaļ atbalstu un uzmundrinu. Man pašam bērnu nav un droši vien arī nebūs (ko nu sev melot, vai ne). Mani nekrata tas, kas man vecumdienās pados ūdens glāzi: ja vajadzēs, nolikšu pie gultas lielo ūdens bunduli. Taču mani pavisam nopietni uztrauc tas, vai kāds man maksās manu godīgi nopelnīto pensiju. Es maksāju gana brangus nodokļus, lai laimīgā ģimene varētu tos sīčus uzturēt. Tad nu es sagaidu, ka tie sīči, kad paaugsies, pratīsies un atmaksās man ar to pašu.
Tiesa, atšķirībā no laimīgās māmuļas, man nav itin nekādu iebildumu pret divu bērnu ģimenēm. Tas ir pavisam normāls skaits. Pašreizējo ļaužu skaitu paturēt vajag: ja visi pārmetīsies uz vienbērnu ģimenēm vai kļūs par tādiem reproduktīviem razpizģajiem kā jūspadevīgais, mēs aši vien atgriezīsimies pie augstāk minētā jautājuma: bet kas maksās pensijas? Bet, ņemot vērā, ka zemeslode nav no gumijas, pārlieku savairoties ar nav tā prātīgākā doma.
Bet nu vienai lietai nekādi nevaru piekrist. Laimīgā māmuļa stāsta, ka ļaudis netaisot daudz bērnu tāpēc, ka viņiem nebūšot naudas viņus visus pabaŗot.
Pilnīgas muļķības, biedri. Grūti iedomāties kādu apgalvojumu, kas būtu acīm redzamākā pretrunā faktiem. Tas taču ir tik elementāri: apskatieties, kuŗās valstīs sievietēm dzimst visvairāk bērnu un kuŗās -- vismazāk. Visvairāk dzimst trūcīgajās Āfrikas valstīs, vismazāk -- pārtikušajās 1. pasaules valstīs. Kā no tā var atvasināt "bērni nedzimst, jo nav naudas" -- nekādi nesaprotu.
Bērni nedzimst tiem, kas ir gana pārtikuši, lai no viņiem izvairītos. Bērni nedzimst tiem, kam nav vajadzīgs bērnus sūtīt kartupeļu vagā. Bērni nedzimst tiem, kas domā, ka "cilvēka cienīgai dzīvei" nepieciešama automašīna, vasarnīca un dzīvoklis Purvciemā. Tiem, kam milzīgs labklājības sasniegums ir pašiem sava govs, bērni dzimst uz urrā.
Bērni nedzimst tāpēc, ka potenciālās jaunās māmiņas ilgāk studē un pēc tam būvē karjēru. Ja jaunā māmiņa ap trīsdesmit ir izdomājuse, ka nu vajadzētu taisīt bērnus, diez vai var paspēt uztaisīt 17 gabalus -- drīzāk viņa tiks pie diviem, varbūt trim. Un tas, kā jau minēju, ir ļoti labs skaitlis.
Bērni nedzimst tāpēc, ka ir zema zīdaiņu mirstība. Ja vecākiem ir viens vienīgs bērns, ir ļoti liela iespēja, ka šis vienīgais viņiem vecumdienās pienesīs to proverbiālo ūdens glāzi, nevis nomirs trīs mēnešu vecumā no plaušu karsoņa. Rezerves vairs nav tik svarīgas.
Citiem vārdiem sakot, bērni nedzimst tāpēc, ka mēs esam sasnieguši pietiekami augstu dzīves līmeni.
Es te nesaku, ka valsts dēmogrāfiskajai polītikai nav nozīmes. Kaut kā taču jāpamudina tie pārtikušie jaunieši tomēr uztaisīt tos divus, varbūt arī trīs bērnus. Taču, ja mēs te domājam -- būtu tik nauda, visi taisītu augšā četrus un piecus bērnus, latviešu tauta plauktu un zeltu -- tā nebūs. Protams, vienmēr ir izņēmumi, bet, kā teiktu Einars Repše, visā visumā daudzbērnu ģimenes ir noteiktu sociālekonomisko apstākļu produkts. Bet mums šie apstākļi jau ir gaŗām un, cerams, uz neatgriešanos.
Kā sauca to zilo bilžu grāmatiņu, ilustrēto gareno, kurtas ausainais džeks bija zvērdārzā, ta tur bija seksīgā māsiņa vēl un tad tā nāriņa, nūū, jūnov, katram normālam bērnam otra no mīļākajām bilžu grāmatām pēc bidstrupa, nu, vai otrādi.
Skolotāji, tāpat kā rakstnieki, tagad parakstīs saprašanās memorandu ar savu ministru par algu palielināšanu. Ja skolotājiem nepalielinās algas, šie streikos, vecākiem nebūs kur pa dienu nogrūst bērnus, haoss, panika, visiem viss būs slikti - vārdsakot, skolotājiem ir reāla vara ietekmēt daudzu cilvēku dzīves, ja viņu prasības netiek apmierinātas.
Tas, ko es īsti nesaprotu, ir, kā šādu "algu palielināšanas" memorandu ar savu ministri izdevās parakstīt rakstniekiem (nu labi, patiesībā Kultūras aliansei, bet ar propagandu nodarbojās pārsvarā rakstnieki), jo rakstniekiem īsti nav varas daudziem cilvēkiem sačakarēt dzīvi, ja viņu prasības netiek izpildītas. Nu labi, viņi varētu streikot un tādā veidā sačakarēt dzīves saviem lasītājiem - bet lasītāju ir salīdzinoši maz, vismaz salīdzinājumā ar vecāku un bērnu skaitu, ko ietekmē skolotāji - un maz ticams, ka nākamajā dienā pēc rakstnieku streika ministru kabinetu ielenktu satrakots neapmierinātu lasītāju pūlis.
Kur ir rakstnieku vara un ietekme? Vai tiešām vienīgais veids, kā viņi var izdarīt spiedienu uz savu ministri, ir publicēt medijos viņai neglaimojošas ziņas? (Un ja tā ir, ja viņiem ir šāda vara kaut ko panākt, vai šie nevarētu pie viena izdarīt spiedienu uz ministri, lai šī nopērk man kādu mersedesu, nu tā, just because you can?)
Ūj, vakardienas Nertens Rakstniecības un mūzikas muzejā norāva jumtu, pie bruņurupuča es šļuku pa beņķi uz leju un domāju, ka jāiet laukā, koridorā izsmieties. Ta tikām šiverēt pie izdalāmā grāmatplaukta, kur atradu sev Staņislavski dzīvē un darbos, Rozīti unē, šitote, Blaumani pa pieciem sējumiem, ko kāroju taisni palasīt. Nutad, attiecīgi, mazliet vīna un odiņu sulrietā, vēl mazliet vīna, vēl mazliet unē, hobanā, esam jau pār tiltam un sēžam segās satinušies zem vītola abēdambī, baigi pūta, bet mīlīgs mums tas namiņš, nu, un deķīši arī, ja, viss kā vajag. No rīta, savukārt, kā filmā, cēlu blakusgulētājam no sejas spilvenu nost, lai saprastu, kas tas tāds vispār ir (viss kārtībā, visi savējie). No Lauras arī, tikai kurpes palikušas, kurpretim, manējās, gluži otrādi- pazudušas. Vārdsakot, viegli iešķība un tamborētās tufeļkās, tāda es šon. Kļova, karoče, viss.
Turpinu darbu pie "Laika mašīnas" un atbilstošā laikmeta pētniecības. Šajā sakarā noskatījos filmu "Intermeitene".
http://www.imdb.com/title/tt0097584/
Iespaidīgi
Šo sestdien došos uz Cēsīm - Viduslaiku diena būs.
Tā ka kājas rokās, un nāciet papriecāties :)
Re, kas te:
http://www.easyget.lv/muzika/read/4
"Bērnības milicija un Tesa aicina uz jaunās ģitārmūzikas koncertu"
Tātad tā. Manā vīna pagrabā tagad stāv arī Agdams. Kādā jaukā dienā, kad Venēra būs pareizajā leņķī pret Marsu, paplašināšu savus dzeršanas apvāršņus arī šajā virzienā. Pieņemu pieteikumus līdzdalībai šajā aizraujošajā alkonautiskajā ekspedīcijā, skaidri noprotu, ka viens īpaši tālu netikšu.
Vispār tur tagad ir 74 vīna pudeles (un vēl viens augstāk minētais Agdams, kuŗu mēle neceļas saukt par vīnu.)
Valmieras pilsētas dome beidzot sākusi remontēt tās kāpnes, kas ved no vecās slimnīcas (kur reiz stāvēs plāksnīte "še dzimis biedrs Kautskis", ka es jums saku) lejā uz ezeriņu. Līdz šim kāpnes bija plašāk pazīstamas kā "vieta, kur izlauzt kājas no dirsas." Tagad viņas ir pilnībā nojauktas un vietā būvēs kaut ko pavisam jaunu. Sen bija laiks, piebildīsim: pats ezeriņš jau sen kā bij "sakopts". Tas ir, viņš pats bij apdarināts ar betona bruģakmeņiem, bet tik romantiski mīlīgās vītolu birzes, ar kuŗām viņš bij apaudzis un kas viņu vērta aplam piemīlīgu, jau pasen bija nahrenizētas. Rezultātā viss pasākums tagad izskatās pēc apbetonēta pīļu dīķa, kas viņš arī ir. Bet ne par to ir mūsu stāsts: tātad beidzot kāds ir aizdomājies, ka vajag tak arī salabot ceļus, pa kuŗiem pie tā sakoptā dīķīša tikt. Atbalstāms domu gājiens.
Vēl Valmierā parādījies upes tramvajs. Šovakar iešu vizināties. Braukājot augšup lejup pa Gauju un pie viena arī apstāstot, kas tur malās ir redzams. Esot visnotaļ populārs pasākums valmieriešu un reto pilsētas viesu vidū.
Vārdu sakot, Valmierā, kā jau ierasts, dzīve iet tikai uz augšu.
Navigate: (Previous 20 friends)