Pēteris Caune

Par to kultūršoku

Interneta trūkums organismā ir nedaudz tā kā likvidēts.

“šoks” tagad ierodoties pilsētā, pēc gandrīz divu nedēļu prombūtnes, bija kluss, bet viņš bija. Braucu tramvajā un visa uzmanība bija telefonā, bet acs kaktiņš redz daudzās mašīnu gaismiņas, un prāta stūrītis domā – “es braucu pār akmens tiltu, es braucu pār akmens tiltu”.

“šoks” ierodoties laukos bija arī pavisam kluss, bet daudz lielāks. Sākumā, lai varētu saprast, pilsētas raksturojums. Nu iedomājies mani – standarta biroja žurku, kas cauru dienu lūr monitorā, pa rokai ir alus kauss ar tēju, parastais telefons, pildspalvas un klājiens ar papīriem. Ik pa laikam ierodas un uzrunā kāds kolēģis vai kāds priekšnieks. Cits nervozs, cits izbesījies, cits gluži dzīvespriecīgs. Aiziet rokas vicinādams – “profit! profit!”. Un kad es pusdienā izeju uz ielas lai ietu uz kādu ēstuvi, uz kuru jau simtreiz ir būts (bet visās tuvākajās jau simtreiz ir būts), mašīnu troksnis un cilvēki pa bariņiem, pa vienam visi kaut kur steidzas, daži, var redzēt, arī uz pusdienām. Visapkārt ir dzīvība. Lai gan pa brīžam piemetas atsvešinātības sajūta. Ja es nevienu šai pilsētā nepazītu un visi būtu svešinieki, tad tās būtu šausmas. Tikai draugi, paziņas, kolēģi padara šo cilvēku putnufabriku izturamu.

Un tagad – es atbraucu laukos. Pie ārsta ir liela rinda, un tā nu es stāvu ambulances ārpusē uz lievenēm un skatos apkārt. Ciema pats centrs, darbadienas pēcpusdiena, un pilnīgs klusums. Bezvējš, saulīte silda, koki met asas ēnas, uz asfalta lēnītēm žūst peļķes. Miers un klusums. Paiet kāds laiciņš un tālumā sāku saklausīt lēni ritmisku skaņu – uz čīkstoša riteņa tuvojas večuks. Viņš nelido kā kurjeri šeit pa pilsētu, viņš ripo apmēram gājēja ātrumā. Kad ir man iepretim, viņš mani sveicina.

Mani lauki ir tikai pāris stundu brauciena attālumā no pilsētas, bet tur rit pavisam cita dzīve, palēnināta, rimta, visi zin viens otra vārdu un dzīvesstāstu. Pilnīgi cita pasaule.