Tuesday, May 9th, 2006

Time	Event
1:50a	Vakardienas sadursmes bilde Te, lūk, mēs redzam to sadursmi, par kuru vakardien rakstīju. Klausoties mūziku, domāju – jāiemācās spēlēt klavieres vai ģitāru vai kas nu tur skan, lai varētu tik smuki paspēlēt. Kad skatos fotoblogus – jāizmācās par fotogrāfu, lai mācētu saskatīt bildes. Un smukas filmas, pēc kurām visi raud, arī gribētos filmēt. Un skatot zīmētās, gleznotās bildes – ja es mācētu tā zīmēt. Laikam jau visu kopā nevar, vai ne. Lai sanāktu smuki, vajag lielu pacietību. Ar pacietību, vairākiem piegājieniem un mēģinājumiem, varētu dabūt realitātei atbilstošākas krāsas, glītākas formas, atbilstošākas proporcijas un atpazīstamas sejas. Bet es tik kaut ko uzķēpāju un gatavs. Un tā vienmēr :/
5:03p	Vakardienas 51 kilometrs Vakardien no servisa saņēmu Akmentiņu. Tam bija uztaisīta pavasara apkope – iztīrīts, saeļļots, saregulēts, jauni bremžu kluči, jauns kreisais klanis. Piepumpētas pavisam cietas riepas un braucot sajūta atkal kā ar gluži jaunu riteni – pārvietojos nedzirdami, nekas nešņirkst, neļurkājas, bremzes nav jāiespiež pat līdz pusei, lai sabloķētu ratus. Dikti jauki. Ar māsu sarunājām pabraukāt pa pilsētu. Ar riteņiem nebijām bijuši Imantā, ar lieliem līkumiem devāmies uz turieni. Plati trotuāri, riteņbraucēju celiņš, braukāšanai jaukas vietas. Tālāk devāmies kartē uz augšu un, daudz negudrojot, iebraucām mežā pa nelielu celiņu. Nobraucām garām Lāčupes kapiem. Tur ceļi ir smilšaini un man ar manām cietajām riepām sagādāja lielas mokas. Pabraucām garām Liepezera ciematiņam. Izskatījās kā filmās – glītas, līdzīgas baltas mājiņas ar pelēkiem jumtiem un koši zaļiem zālājiem un dzīvžogiem, pie katras mājas pa džipam un kaimiņi sarunājas pār žogiem. Pie Kleistiem nogriezāmies nevis centra virzienā, bet pilnīgi projām. Kad redzējām Daugavas celtņus paliekam lielā tālumā pa kreisi no mums, pa šaubīgu zemes ceļu griezām pļavā, pēc laika ceļš izbeidzās pie dzelzceļa. Braukt gar dzelzceļa malu bija interesanti – šaurā uzbēruma no akmeņiem brīvā smilšu josliņa brīžam palika pavisam šaura un slīpa. Gar dzelzceļu aizbraucām līdz pat Jūrmalas gatvei, tur sākās jau pazīstama teritorija. Nu un tad, pār Vanšu tiltu, cauri centram, pa pazīstamām un izbraukātām vietām aizbraucām uz māsas mītni. Mazais aparātiņš rāda 51 kilometru, tieši 3 stundas (nav gan ieskaitītas stāvēšanas pie luksoforiem, radiatoru uzpildīšana pie veikaliem utml.), vidējais ātrums 17km/h, maksimālais – 39. Pagājušā svētdienā māsa piedalījās velo sacensībās. Viņai bija satriecošs numurs – 1337. Es nepiedalījos, toties sabildēju startu un finišu.
5:03p	Izbraukums Biķernieku, Juglas mežos Šovakar braucām ar riteņiem. Maršrutu kartē krāsot milzu slinkums. Braukājām pa Biķernieku, Juglas mežiem, gar Juglas ezeru. Pārmēru ilgi nebraukājām (aparātiņš rāda 2 1/2 stundas), bet kopā atkal sanākuši 40km. Rādās, šāds attālums kļūst par “normu”. Viseksotiskākā braukšana bija Juglas mežā – braucām caur izdegušu mežu, pa akmeņainu ceļu (viss ceļš nobērts ar tādām baltām šķembām, kādas liek zem asfalta). Un tad vēl patika atpakaļbraukšana pa centru. Pulkstenis jau pusvienpadsmit, mākslīgais apgaismojums, joņoju pa Čaka ielu, mēģinot paspēt uz zaļajiem. Ak jā, Biķernieku trasē mums pat gadījās neliela sadursme. Braucām pa slīpo, sarkanbalto trases apmali. Pa tādu šauru slīpumu braucot, visu uzmanību sanāk veltīt līdzsvara saglabāšanai un priekšējā rata vērošanai. Uz mirkli pacēlu acis lai ieraudzītu sev tieši priekšā sarkanu “tālāk nebraukt” ķēdi. Aši nobremzēju tieši pirms ķēdes, bet puisis aiz manis ielikās man pakaļā. Kā tajā automašīnas reklāmā – cik labi, ka tev tik labas bremzes; žēl, ka citiem nav :) Bet nekas, nekādu seku nebija, tikai jautrība!
5:04p	Atklāju sezonu! Šorīt palūrēju pa logu – dažas pārslas krīt, bet asfalts sauss. Jāpamēģina uz darbu aizbraukt ar riteni! Paņemu no spoguļa spidometru, sarkano lampiņu un pedāļu atslēgu un dodos lejā. Sardzene – “velo, velo, veļa?!?” Tieku pie riteņu telpas atslēgas, tā nobloķēta ar cementa maisītāju, slēdzu vaļā – viss tukšs! Noskaidrojas, ka riteņi pārstumti uz citu vietu pagrabā. Atrodu savējo, gauži noputējušu un stumju ārā. Priekšējā riepa pamīksta un aukstajā gaisā kļūs pavisam mīksta – uzbizoju uz piekto stāvu pēc pumpja, uzpumpēju, uzbizoju uz piekto stāvu nolikt pumpi. Ūūūūn, aiziet! Braucot gar Uzvaras parku, šausmīgs pretvējš, liekas, visus matus nopūtīs. Ticis cauri vecrīgai, tieku astē vienam velokurjeram. Dikti nesmuki darās – brauc pāri dzeltenajiem un lāgiem pat sarkanajiem. Tā kā braucamais gabals nav garš, es nejaukajam kurjeram tomēr viegli tieku līdzi – kas tur ko nepanākt par puskvartālu? Ierodos darbā, ģīmis sarkans. Var just, ka sen nekas nav darīts – no īsā brauciena slapja mugura, smaga elpa un asinsspiediens astronomiskos augstumos. Un vēl, mana wind chill temperatūra esot bijusi –35° līdz –40°!
5:04p	Barikādes pa ceļam uz pagrabu Šeit kojās remontē pirmo stāvu. Kāpņu laukumiņā pa ceļam uz pagrabu – uz riteņu telpu – iestumts betona maisītājs. Katru reizi, kad ceļu savu riteni tam pāri, sajūtos kā īstens atlēts (man ir viegls ritenis un es pats esmu baigi stiprs un tāpēc sanāk tāds graciozs pārcēliens). Tas iekavās bija joks. Mēģināju uzzīmēt, kā tas process izskatās: Es jums teikšu, zīmēšana nav vis tāds nieks kā fotoaparāta podziņu spaidīšana. Lūk, lai tajā bildē vispār kaut ko varētu saprast, pats sevi iekšā neiezīmēju. Un vēl es tā padomāju – kādai pacietībai gan jābūt gleznotājiem lai visu balto audekla gabalu aizmālētu ciet. Manā bildē baltā krāsa pa visām malām spiežas ārā.
5:04p	Šorīt biju Jūrmalā Šogad pirmais pagarāks riteņbrauciens – uz Jūrmalu. Izrādījās tuvāk, kā kartē skatoties likās – no Āgenskalna līdz Majoriem 22 kilometri. Atpakaļceļš un līkumi pa pilsētu, kopā sanāca godīgi 50 kilometri. Pats brauciens bija viegls, bez atgadījumiem, vējš necik netraucēja, krastmalā bija jauki. Tagad jāiet meklēt brokastis. flickr sets ar 5 bildēm

<< Previous Day

2006/05/09 [Calendar]

Next Day >>