Par brīnišķo pirmdienas priekšpusdienu Es šodien modos pusvienos – ļoti vareni pirmdienai, vai ne? Spīdēja jauka saulīte un ārā bija siltāks kā mājā iekšā. Pirms darīt ko tālāk, gribēju saskaldīt vienu lielo malkas bluķi. Mums ir čupa ar normāliem bluķīšiem un tad kādi desmit gigantiski. Pusotras krāsns pagales garumā un tik resni, ka ar rokām nav ko domāt apņemt. Reiz es vienu tādu jau gribēju šķelt un sabojāju labo šķeļamo cirvi – dzinu ar to bluķī iekšā citu cirvi – ķīli, un pēc viena sitiena tam čuguna galva saplīsa gabaliņos.
Tātad bluķi pāršķelt visā garumā bez speciāliem ķīļiem nebija ko domāt. Jāzāģē pušu divos īsākos. Klētī sameklēju motorzāģi, ilgi ņēmos iedarbinot. Kad tas jau silts, iedarbinās ļoti viegli. Tagad vajadzēja kādus četrus startera raustīšanas un atpūšanās ciklus, līdz tas zāģis sāka izdot pirmās dzīvības pazīmes – pāris pukšķus, bet tad jau drīz vien aizgāja. Nu, tātad, bluķis pušu divos mazākos. Šis bluķis bija bijis priedei pašā apakšā, tāpēc tam viens gals no zāģēšanas mežā ir nesmuks – nevis gluds, bet tā kā tāds stāvs konuss – piramīda.
Ar šķeļamo cirvi mazāko ripu dabūju uz pusēm pāris cirtienos. Pēc tam katru pusi dalīju apmēram sešās šaurās “tortes šķēlēs”, no kurām katru sadalīju vēl uz pusēm vai trīs daļās. Galā sanāca tādas palielas pagales. Ar otrā bluķa šķelšanu negāja tik viegli – nejaukā gala un nedaudz lielākā izmēra dēļ. Ar visu spēku cērtot, šķeļamais cirvis no bluķa atleca tā kā tāda atspere. Tomēr, kādu laiku padauzot, atleciena troksnis vienā vietā palika dobjš un nākamajā cirtienā jau bija izšķirošais krakšķis. Tālāk mierīgs un akurāts šķēlēšanas darbs.
Kad viss lielais bluķis bija pārvērsts pagalēs, nogāju ēnā un novērtēju paveikto – labs malkas klājiens. Un viss pasākums bija prasījis turpat stundu. Nesu prom šķeļamo cirvi. Tam ir garš kāts, turēju to tuvu pie tā galvas un kāts piegulēja rokai gandrīz līdz padusei – bija tāda sajūta, it kā cirvis būtu rokas pagarinājums. Ar tādu varētu iet kauties. Diezcik ērts tas cīņā laikam gan nebūtu – kamēr atvēzējies, tikmēr kāds jau ar beisbolnūju tev pa galvu.
Priedes bluķis bija ļoti sveķains, sveķi tam spiedās ārā visās iespējamajās vietās. Kārtējo reizi neaizdomājos lietot darba cimdus, un nu atkal rokas jāmazgā ar šķīdinātāju, lai tumšos, lipīgos traipus dabūtu nost. Un pēc tam, par spīti ziepēm, tās odīs vēl līdz vakaram. Velkot nost zābakus izrādījās, ka zāģējot tajos sabirušas skaidas.
Te var redzēt vienu no tiem lielajiem bluķiem. Bet manējais bija resnāks.