Pēteris Caune

Par fizmatu iesvētībām vakardien

Vakardien bija iesvētības. Tāpat kā pagājušogad, darbojos pašā pirmajā posmā. Pagājušogad es biju vaidelotis Zirgagalva. Katram fuksim tika noskaidrota pati vārīgākā, sargājamākā vieta un tā tika ieziesta ar īpašo olu un smilšu brīnumziedi. Šogad bija cita darīšana - katram fuksim bija jāatrod sava īpašā atslēga, kas atdarīs durvis uz īstajiem fizmatiem. Fukši atslēgas meklēja uz zemes izklāta segas pārvalka iekšpusē - tur bija sabērtas iepūdētas zivis.

Gāja visādi, daži diezgan aši aptvēra, ka zivs jau arī ir tā atslēga, citi rakājās ilgi un izmisīgi. Par fukšiem varu teikt atzinīgus vārdus, - viņi, sekojot instrukcijām, paši uzriktēja segas pārvalku, paši piekārtoja, paši vāca sabotāžas mēģinājumu sekas, paši arī visu beigās novāca.

Te, tālāk būs neliela atkāpe. Reiz es tiku iepazīstināts ar šādu žurku iznīcināšanas metodi: noķeram slazdā žurku. Paturam viņu bez ēšanas kādu krietnu laiku. Noķeram vēlvienu žurku un salaižam abas kopā. Viena žurka ir labi paēdusi, bet otra šausmīgā badā. Badīgā žurka paēdušo nokož un ēd. Tad viņa tiek palaista brīvībā. Reiz "asins garšu sajutusi", viņa izķer un iznīcina pārējās žurkas. Es nezinu, vai šī metode patiešām strādā, bet, iesvētībās, lai īsinātu laiku un dažādotu izpriecas, mēs ar vairākiem fukšu pāriem darījāmies drusku līdzīgi. Tātad, kārtējie divi fukši ir jau krietni ilgi ostījuši un rakājušies zivīs un visbeidzot tikuši pie savām atslēgām. Pa starta durvīm jau veļas ārā nākošais fukšu pāris, un mēs iepriekšējajiem dodam pēdējo uzdevumu - instruēt atslēgas meklēšanā tos nākošos. Un lūk, tie, kas bija gana ilgi paši zivis ostījuši, vis neteica nākošajiem vienkārši "izvelc vienu zivi!"..

Bildes no iesvētībām.