the Question

Basām kājām skrienu pa pilsētas vārtiem. Izstaigāju savas atmiņas un citu sapņus. Atkal nolieku sveci zem plaukstas, tā lai nav auksti.
Klausos klusumā un nesaprotu sevi. Sirds itkā pukst, bet atturīgi. Vārdi rada jaukumu un briesmas. Nepateikto pasacīs kāds cits.

Pagājis gandrīz gads, kopš man ir šis blogs. Acīmredzot tāds ir iznēsāšanas/inkubācijas periods. Novēliet man happy life in the blogging tunels.

16-VI-2004: lija lietus, vējš plosīja mākoņus un tie savukārt rībināja zemi un svaidījās ar zibeņiem. katrs darīja savu. bet es... es devos pa asfaltēto peronu, gar vilciena sliedēm pēc biļetes, pār plecu pārlicis somu un virs galvas turot lietussargu, neko apkārt īpaši daudz neredzot, kaut ko pie sevis domājot un veroties peļķēs - galvenokārt tamdēļ, lai izvairītos no dziļākajām. un tad pēkšņi! viena no peļķēm, kuru teju grasījos šķērsot, uzliesmo spožās gaismās, apžilbinot manas acis un paralizējot prātu, kas tikai pēc pāris milisekundēm saprot (vēl pēc tam, kad nograndis arī sprādziens un kājas, nesaprotot kur palikusi centrālā nervu sistēma, mulsumā pārtraukušas savu gaitu), ka peļķe kalpojusi par atspulgu zibens liesmām.