njā, k.
manā kabatā vēl glabājās cerība.
nu tu to laikam paņēmi atpakaļ neko neapzinādamies.
kādas tad tās attiecības nebūs vairs - tādas, kādas tās bija iepriekš? tas jau ir skairds. ir izmaiņas, musos un mūsu abu starpā. es pat teiktu, ka tās būtu bijušas pavisam labas, un °ēs būtu iespējami uzmanīgāki viens pret otru, jo tikai no kļūdām cilvēki mācās. tu kaut ko esi sapratusi, es ar, abi vainigi utt., bet no grutībām nav jābaidās, tās ir jauzvar.
pati saki, ka dzīvo šim mirklim, bet tam netici un tā nav, ja negribi šo un to visu...
tu esi izplānojusi savu dzīvi un tagad, kad tavā plānā ir iespējamās izmaiņas, tad tu esi nobijusies, kā maza meitenīte un skrien, bet tā dzīve, kuru tu meklē patiesī`ā te pat vien ir - aiz tavām aizslēgtajām durvīm.
tikai tava atslēga, tā atslēga....
ši lietas tak nevar ieplānot, tās nāk un iet un ja neķer tās tagad, tad aiziet, bet tu vēlies, lai varbūt kaut kad nākotnē mums atkal kas sanāk? tad viss bus atkal savādāk un varbūt vēl sarežģītāk, bus pagājis laiks, un es iespējams būšu aizmirsis visu ko jutu, Laiks ir nesaudzīgs ne pret 1. man bus citas, es nespēšu gaidīt, kad tev atvērsies kanāls un tu nāksi! tā tas nenotiek. jutas ir kā varaviksne no udenskrāsām uz papira - ja tu to neatjauno, tad krāsas (jutas) pamazām izbālē, pazūd un viss - nav vairs varaviksnes, nav vairs nekā, tikai atmiņas par Laiku - kaut kādu kaut kur.
kamdēļ es visu to tev stāstu....
nezinu.
es zinu, ko es gribu, un ar sevi esmu ticis skaidrībā.
tu domā, ka centīšos tevi atņemt tev pašai un citiem, bet tā nav - IR PAGĀJIS LAIKS, UN DOMAS IR IZDOMĀTAS gan tev, gan man.
protams, nedaudz ir jāpielāgojās, bet bez tā neiztikt attiecībās, tā nav tā lieta, ko var aizlaist pašplusmā, kā vēju, ir taču arī jādomā!!!
ja tu saki, ka esi tik nežēlīga un riebiga, tad kamdēļ to apzinādamies neko nedari lietas labā? tev tīk tādai būt? diezin vai...
tu vnk baidies pati no sevis...
ja tevī kaut aks ir, tad to vajag dabut uz āru, ne slēpties aizdurvīs, un dziļos bezlaicības pagrabos.
vai tad es tev cenšos atņemt tavi dzīvi?
NĒĒĒĒĒ. es tikai vēlos būt daļa no tās, es jua nesaku, lai nebrauc uz Londōnu, lai nemācies Stradiņos, utt - katram savi plāni kaut kādi un lietas, ko vēlamies izdarīt tagad vai vēlāk.
tu saki, ka nevari?
tu negribi, jo baidies no tā visa, kuram gan nav pieredze ar sāpem un sirdssāpēm? m?
tu vienkārši negribi pieņemt šo mirkli, tagadni, mani, manas....
mēs abi vēlējamies mazliet sapratnes, viens no mums to dabuja, otrs neko nesaprata.
neesi gatava iegūt? -nekad ar nebūsi.
kā vari zināt ko zaudē, ja nemaz nepamēģini?
nekā, nekā...
gan jau sapratīsi, ko nozīmē kļūdīties, bet tad Laiks jau būš pagājis un labot to nevarēs.

ja tagad ir punkts, tad šis paliek punkts uz Vienmēr, un jā - Sākums bus, tikai katram savs, ne kopā. es nemāku šo planot, un tevi nākotnē neiplānoju, netaisos gaidit, kad būsi priekš manis pēc gadiem 10 nogatavojusies - būšu jau precējies, un apbērnoejies un laimīgs, un tad vairs tev nebus tiesibu mani traučēt!

ja nevari citādi, tad ej.
uz neredzēšanos.
un mani nevarēs satikt tad tā pat vien, lai atcerētos vecos labos laikus, apskautos un visu pārējo, tad es šo istabu būšu aizslēdzis pavisam un atslēgu nozaudējis kaut kur, ka ne atrast.

es būšu citur.

šis mirklis ir tikai vienu reizi, atkārtot to kaut kad vairs iespējams nebūs.
tātad viss, ja vien tavā neiespējamajā plānā tagad, tuliņ neieviesīsies izmaiņas...

čau, atā, ardienu utt.
un ja ne kā citādi, tad punkts liekam ŠEIT.

(Reply to this)