|
|
|
May 25th, 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) domu_studija | 08:23 pm - mumsim; ne muksim turpinājums.
vai zini kur visam ir sākums?
-nezināmajā.
arī mūsu būšanai kopā, jo kā jau teicos es vakar - tur pavisam nejauši, bet ar mērķi es gadījos, to gan es neapzinājos līdz satiku, vai vismaz ieraudzīju tevi tur tupam jūras krastā tai bildē.
laikam jau tomēr tā ir ķīmija, kas pievelk. bet varbūt tu vienkārši - neticami mani apbūri un es nespēju atteikties un aiziet prom neskatoties uz citu pusi. patiesībā tu biji, esi tieši tas, kas man vajadzīgs/a. tu esi tu.... es esmu es.... kopā mēs esam mēs utt....
mana iepriekšējā dzīve vēl nebija tā īsti beigusies, drīzāk jau to var nosaukt par dzīves periōdu, lai nu kā - tomēr bija kaut kas tāds, kaut kas tik ļoti "āķīgs" tevī, kaut kas komposam līdzīgs - pievelkošs un reizē arī ceļa rādītājs, maģisks, brīnumains, neparasti brīnišķīgs, acis žilbinošs un skaists, turklāt visi tie vārdi, kas bira savienotjot mūsu komunikāciju kopā vienotā sarunā, tie tik lieliski saskanēja kopā, ka likās ka atlauzt tos nevarētu pat visstiprākais.
es jau uzreiz zināju, ka patiksi man, lai nu arī kā, bet es nezināju kāds esmu es, bet tas nebija šķērslis, lai ieraudzītu tevi arī laternu un mēness gaismā, lai dzirdētu tavu balsi tādu kāda tā ir dabā, bez kādiem elektrōniskiem sakropļojumiem, bez pārspīlējuma, bez visa liekā... tikai tu un es, un citi kurus tu nemaz neredzi, kad kopā esi.
tici - man arī ir tā, ka ar tevi kopā esot es aizmirstu visu, kas veido rievas manā pierē - rūpes, problēmas, visu to, ar ko mēs katru dienu cīnāmies, es burtiski aizmirstu sevi. aizmirstu runāt un nonāku pie klusuma, kurā klausīties tikai tevī, jo pārējais pārvēršās tikai par fōnu, par butafōrijām, par otrā plāna aktieriem. bet tu spīdi, visapkārt un tieši uz mani, man spoži acīs, un es tās samiedzu un aizveru un sildos gaismā kas mani atver un aptver.
savādi mēs esam, ak jā, bet šeit teikti vārdi, un tad pieredzētās sajūtas liek prātam un sirdij justies daudz daudz kolosālāk un tomēr jauki, ka šie vārdu kur paliek un nav jānēsā līdzi, bet kad vēlies, tad atšķir šo lappusi un aplūko kā tie mirdz vai tieši otrādi - ieraujas dziļākajā kaktiņā. un katru reizi no jauna mēs satiekamies un (iz)laikamies, ka neko nebūtu teikuši, ak būtu kādi divi pazudušie, kas ik pēc brīža atrodās un ar smaidu uz lūpām dzīvo tālāk. un laime smāte atgriežās atkal un atkal, lai piešķirtu mums daļu no sevis, daļu savas spozmes un zilgmes, bez zvilnes.
es tevi saprotu un lai gan reizēm nemaz ar to nevēlos, jo tas grūti var nākties.
es saprotu visus tevis un tavus gan gudros, gan idiōtismus, kādi ir arī man. daļas un nedaļas.
man tīk tā gaisīgā, lidojošā meitene ar atklāto dzīves uztveri, jo tā arī es varu izbaudīt daļu no tās.
man kā vienmēr ir jāmainās, esmu par maz. par maz pac sev. bet tas jau ir cits stāsts un stāstāms citu reizi...
varbūt pat nevajag iespring pārāk uz to domāšanu kamdēļ, jo tu esi un es esmu un esam mēs kopā.
un tā ir ķīmija, ko skolās tev neviens neiemācīs un nepateiks kapēc.
tevi diemžēl vai par laimi meaz nevar izskaidrot.
tu būsi mans 8 pasaules brīnums, lai gan sazin cik to pavisam tagad ir.
jebkurā gadījumā - brīnums... ne mans, bet brīnums man.
======================
būšu visur.
|
Reply
|
|