tu ludzi lai pasaku, un es pateicu un re - lūk kas te sanācis = par daudz sakāmā un galva smaga no domusvariem un sirdplēstiem par iespējamo neko. reizēm mani pārņem tā sajūta, ka kaut kas kaut ko... tu jau teici, ka vasarā var kas notikt - var kas pazust, vai izrādities, ka nekā nemaz nav, vai izrādīties ka mums abiem kā pietrūkst, jo es taču neesmu vienīgais - arī tu esi ko pazaudējusi, ko nevari uzost un atrast. nezinu, varbūt tā ir brivība, vai kas tam~līdzīgs, varbūt tu negribi pienākt tuvāk, jo zini, aizlidosi prom tā pat kā putni pirms sniega. varbūt tev nav gana, varbūt tev nemaz ar tādu nevajag, varbūt robežu vispār nav, bet varbūt mums visiem kaut kur ir sirds. es jau simtām reižu esmu teicis, ka nezinu ko meklēju, bet tieši tas arī mani dzen izdarīt šādus soļus un sacīt tādus skaļus vārdus... varbūt, ka man to nemaz nevajag, lai gan ceru, ka ir otrādi. /// vai zini - manas attiecības beidzās tieši tanī brīdī, kad sākās mūsējās, jo es gribēju doties tālāk. laikam jau iegūstot to ko meklējam, mēs pazaudējam ko citu - jau atrasto. tie ir svari. / bet es gribēju tevi satikt, gribēju un gribēju zināt, kas ir tālāk un vēl arvien gribu, lai arī kas. [tā es varētu runāt un runāt, bet vārdiem jau nav jēgas; tik mākoņiem debesu jumā....] manī ir tik daudz kā iekšpus, bet tik maz, kas nāk uz āru un kad nāk.... tad laikam ne~vajag. /// es vēlos bišķin vairāk. zaļāku. proti.

(Reply to this) (Thread)

Es tef Tu man... neko neplaanojam jo esam...esamiibaa buut ir dziivoot... savienot muusu plakņu punktiņuS.

(Reply to this) (Parent)