| 12:04a |
mēs esam iestrēguši savā nabadzībā, mēs gribam būt nabagi, par to nemitīgi uztraucamies un aizmirstam to, ka viss ir pa īstam. ka tajos mirkļos, kad mēs izšķiežam laiku, mēs to pazaudējam. un tad mēs kļūstam akli un kurli un nejūtīgi. tad mēs aizmirstam tos mirkļus, kad esam bijuši laimīgi, mēs aizmirstam to - kā tas ir 'būt laimīgam', mēs vairs nesaprotam laimi, mēs to neatpazīstam. mēs iedomājamies esam gudrāki, skaistāki, interesantāki, mēs neklausāmies, mēs runājam skaļāk un skaļāk līdz sākam kliegt, cerot, ka mūs sadzirdēs, līdz atzinīgi uzsitīs uz pleca un nosauks par malaci vai paglaudīs galviņu, ja tas vajadzīgs. mēs esam ļāvušies noticēt kaut kādām melīgām patiesībām un kļuvuši neglīti. un tādā mirklī ieskatīties spogulī ir sāpīgi.
bet nepietiek ar to vien, ka ieskatās. jo tev ir jāiemācās sadzīvot ar to, ko tu tur ieraugi |
| 12:10a |
paldies, Dievam man ir tikai dažas vēlēšanās - būt ar Viņu, būt Viņā, turpināt sadzirdēt, ļaut sevi mīlēt, ļaut sev piedot, mīlēt un pasniegt roku. mans Dievs, šeit es esmu, runā ar mani, nāc pie manis. es mīlu Tevi |