Pārdomas pēc filmas Hirosima, mana mīla Man liekas, ka katram īslaicīgam sakaram, kuru kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējams turpināt, nāk līdzi traģēdija. Nav jau mums vēl tāds postmodernisms, ka viss aprobežotos ar „Ņem-Baudi-Patērē”. Kaut arī iespējams, ka patērēt šķiršanās sāpes, nodevību, sirdsapziņas pārmetumus un atmiņas par baudas mirkļiem cilvēkam vajag tik pat ļoti, cik patērēt savaldzināšanu, pirmos pieskārienus un aizmigšanu blakus otram. Ļoti iespējams, ka visvairāk mēs barojamies tieši no šī "traģiskā" savstarpējās attiecībās. Bet varbūt es te atkal vispārinu, varbūt tas viss attiecas tikai uz tiem, kuri taisa kino.