Cik tomēr dīvaini liekas, ka rudenim piemīt tik liels spēks atgriezt atmiņas. Daudzi krīt savās emocijās, ko atļaujas nosaukt par "rudens depresiju", un galu galā - "visu lieku uz rudeni". Neatceros, kad pēdējo reizi būtu bijusi citas izjūtas, kā tikai laimība par rudeni. Ā jā, bija arī tie sirdi plosošie mirkļi, kad gribējās vienkārši nomirt. Viegli nostaļģiskas sajūtas un atmiņas - atpakaļ mājās, tas pats dambis, Ābeļu mežs. Nu, jā, jā, visiem gadalaikiem ir tā burvība, mans mīļākais ir pavasaris, karstuma veldzi es smeļu vasarā, ziema vienkārši ir ziema - Ziemassvētku sajūtas, Jaunais gads, dzimšanas diena (vecums, mhm), bet rudens ir un paliek rudens. Vasara, piedod, bet es tik ļoti biju sailgojusies pēc rudens, ka nav pat žēl, ka Tu aizej. Spilgtākās atmiņas? Rudens. Vienmēr...
Un aiziet - emociju veldze, jo, kā reiz teica Džī:"Es visu lieku uz rudeni!"

Un ziniet, mīlestība reizēm tā sūkā, kā nesūkā pat prostitūtas no galvenajām ielām.

Kaut kas šovakar mani ievilka šeit. Šķiet, ka pus gadu neesmu te piekāpusi. Bet tagad ir vēlme rakstīt. Rakstīt, nevis "čivināt".
Varbūt rīt!

Laikam man vairs nav tas, ka varu uzrakstīt kaut ko vairāk par 3 teikumiem, kurus rakstu twitter`ī.
Bet nu, pusnakts vizināšanās ar moci man vienmēr ir patikusi. Un dzeršana arī, aiiijk!

"Meeting you was fate, becoming your friend was a choice, but falling in love with you was beyond my control."

Piektdien bija apziņa, ka pirmdien noteikti paņemšu no skapīša grāmatas uz tiem priekšmetiem, uz kuriem būs kkad uzdots. Un nu ir otrdiena un rīt jāiet uz skolu. Atčuhnijos, ka rīt ir kultūrvēsture un vēsture un man nav nekā. Fīling šitī.

Jā. Sen nebiju neko tādu klausījusies. Bet aizķēra tieši viena dziesma..
"Vasaras naktis un telefona sarunas.
Atmiņas, cerības, kas sānos duras..."

Man no kedām var izliet 1L ūdeni un man ir bēdīgi. Nudien.

Hahaha.
-Ko jūs darijāt?
-Desas spēlējām.
-Kurš uzvarēja?
-Manējā.

Šodien bij garšīga diena. Viss noslēdzās ar perversu ievirzi un skaļiem smiekliem, protams, visi jau smējās par to, kā es smejos, nejau par to, ko es smējos.. ehh.

Es tā tikko nosmējos..
Sakoncentrējos nest brāli uz viņa istabu, kad ieraudzīju uz viņa kājas uzrakstu, kurš vēsta :"Es nedabūšu to, ko vēlējos!"(protams, bez komatiem)
Respektīvi - jaunu skeitu.
un kā vienmēr, paņemu bračku un sāku nest - šis sāk spārdīties un bļauj:"Suuuuuuka! Met zemē! Met zemē! Kur tu mani nes, es skatos TV!"
..uz to jau pohuj, ka viņš gulēja.

Jāiet ravēt jūtas.

es gribu uz AIR koncertu.

Ja pietiktu laika, ja mēs būtu mūžīgi, ikviens no mums, - tad katrs izdarītu pilnīgi visu, arī to, ko nedarītu nekad. Un varbūt tāpēc mums dots tik maz laika dzīvot.