Cik tomēr dīvaini liekas, ka rudenim piemīt tik liels spēks atgriezt atmiņas. Daudzi krīt savās emocijās, ko atļaujas nosaukt par "rudens depresiju", un galu galā - "visu lieku uz rudeni". Neatceros, kad pēdējo reizi būtu bijusi citas izjūtas, kā tikai laimība par rudeni. Ā jā, bija arī tie sirdi plosošie mirkļi, kad gribējās vienkārši nomirt. Viegli nostaļģiskas sajūtas un atmiņas - atpakaļ mājās, tas pats dambis, Ābeļu mežs. Nu, jā, jā, visiem gadalaikiem ir tā burvība, mans mīļākais ir pavasaris, karstuma veldzi es smeļu vasarā, ziema vienkārši ir ziema - Ziemassvētku sajūtas, Jaunais gads, dzimšanas diena (vecums, mhm), bet rudens ir un paliek rudens. Vasara, piedod, bet es tik ļoti biju sailgojusies pēc rudens, ka nav pat žēl, ka Tu aizej. Spilgtākās atmiņas? Rudens. Vienmēr...
Un aiziet - emociju veldze, jo, kā reiz teica Džī:"Es visu lieku uz rudeni!"