covid_19's Journal

nosperts internetos
Ceļojumu Dienasgrāmatas
Meklēt...
Ateista piezīmes Svētajā zemē

Ainārs Ozoliņš
01.01.2009 12 min lasīšanai
Divas nedēļas pirms Ziemassvētkiem darba vietā izdots rīkojums par 12 brīvām dienām gadu mijā. Ko darīt ? Zvani tūrisma aģentūrām, atteikumi, „rakāšanās” internetā... Nedēļu pirms brīvlaika – zvans no aģentūras: ir brīva vieta grupā uz Izraēlu. 23.decembrī plkst.01.45 tiešais reiss uz Tel Avivu. Četras ar pusi stundas, un esam klāt Ben Guriona lidostā netālu no pilsētas. Lidosta uzcelta pirms trīs gadiem un esot pasaules pirmajā piecniekā komforta ziņā. Rītausma, vietējie mostas darbam, mēs – atpūtai. Mūs sagaida gide – ļeņingradiete Ļena, kas nu jau divdesmit gadus dzīvojot Izraēlā. Brokastis kādā viesnīcā un skrienam skatīt pilsētu – Tel Avivas vecāko daļu Jaffo. Tā kādreiz, jau pirms 2000 gadiem bijusi osta, tagad - viens no Tel Avivas rajoniem. Jūtams, ka ekskursijas vadītāja ir savas zemes patriote, zinoša visos jautājumos, kas skar Izraēlas vēsturi, dažādo ticību – jūdaisma, kristietības un islāma lietas. Tiek stāstīts par cionisma pamatlicējiem, kuru vārdos nosauktas ielas un laukumi, attiecībām ar arābiem, mītiem par Izraēlu. Daži vārdi un notikumi ir dzirdēti, tomēr īpaši par šiem jautājumiem interesējies neesmu, tāpēc kopumā informācija ir interesanta. Ik uz soļa vēstures liecības. Citi „svētceļnieki”, kas bijuši Grieķijā, stāsta, ka tur tik daudz ko redzēt neesot... Nelielajā valsts teritorijā esot sastopamas 7 klimatiskās joslas no 11. Kalnos dažus mēnešus gadā esot sniegs, bet Nāves jūrā, kas atrodas 400m zem jūras līmeņa – silts arī ziemā. Ekskursijai gatavojoties, pāris mūsu grāmatnīcās nevarēju atrast ne ceļvežus, ne Izraēlas kartes. Ekskursijai sākoties, kartes tika izdalītas un varējām sekot maršrutam. Izraēlas galvaspilsēta no dibināšanas brīža esot Jeruzaleme, kaut gan starptautiskā sabiedrība to neatzīstot un vēstniecības tādēļ atrodas Tel Avivā. Trīs lielākās pilsētas: Jeruzalemē lūdzoties, Tel Avivā izklaidējoties, Haifā– strādājot... Tel Avivā dzīvo ap 450 tūkstoši cilvēku, ar satelītpilsētām kopā – ap 1 milj. Apkārt zaļš, palmas, krāšņi ziedoši krūmi – sarkani, violeti, dzelteni un balti – tās esot bugenvilijas... Gandrīz viss Izraēlas zemē esot cilvēku sastādīts – ap 250 milj koku. Paši tie nevarot ieaugt, pirmos gadus pa caurulītēm jāpievada ūdens. Visi apstādījumi apūdeņoti pa caurulītēm. Koku stādīšanai esot speciāls fonds; populārs pasākums – koku stādīšanas diena februārī. Visās malās daudz kaķu, tie laikam mīļi kā arābiem tā ebrejiem. Tīrība – ne visai. Daudz jaunceltņu – augstceltņu. Vecā pilsētas daļa tāda paplukusi – gruveši, pamestas mājas, papīri, plēves un citi mēsli. Cilvēki dažādu nokrāsu, bet pavisam tumšu ļoti maz. Krievvalodu var dzirdēt bieži, jo daudzi izceļojuši tieši no PSRS. Viesnīca Netānijā, Vidusjūras krastā. Tūristu pārsteidzoši maz – daudzās vietās esam vienīgie, citur vēl gadās kāda krieviski runājoša grupa, nevar saprast, vietējie vai atbraucēji... Par vēsturi. Tūre saucās „Klasiskā Izraēla”, bet skaidrs, ka ekskursija nav iedomājama bez vēsturiskām ar dažādiem reliģiskiem novirzieniem saistītām vietām. Gandrīz katrai apdzīvotai vietai ir divi vai vairāki nosaukumi, kas laika gaitā mainījušies. Pastāvot prakse jaunām apdzīvotām vietām – ebreju ciematiem, dot vecos, Bībeles laika nosaukumus. Turpmāk minētie fakti ir vairāk vai mazāk precīzs ekskursijas vadītājas stāstītā izklāsts. No grupas tika uzdoti dažādi jautājumi, gide atbildēja uz tiem, kā arī sniedza vispārēju ieskatu vēsturē un pašreizējās situācijas skaidrojumu. Informācija tika sniegta krieviski, kas attiecībā uz dažādiem reliģiskiem terminiem un vietvārdiem sarežģīja uztveri. Dažus faktus gribētos pārbaudīt, salīdzinot ar informāciju no citiem avotiem; to izdarīt vēl nav bijis laika. Pēc Pirmā pasaules kara bijusī Osmāņu impērijas province Palestīna ar Apvienoto Nāciju līgas lēmumu tiek sadalīta Franču mandāta teritorijā (Lībija un Sīrija), Angļu mandāta teritorijā (tagadējā Izraēla) un Jordānijas karaļvalstī. Ebreju kopienas jau izsenis dzīvojušas dažādās valstīs, pārsvarā ap Vidusjūru. Spānijā, Etiopijā, Marokā, Ēģiptē, arī Armēnijā, Polijā, Krievijā. Vairākās valstīs ebreji tikuši vajāti, tāpēc bijuši spiesti izceļot, bez tiesībām ņemt līdzi vai pārdot īpašumus. Jau 1909.gadā bijuši izceļotāju ciemati Jaffo tuvumā. Ebreju ticība nosakot, ka ebrejam, pat visnabadzīgākajam, jāprot lasīt svētos rakstus, kā arī rakstīt, tādēļ atbraukušie ir samērā izglītoti, bet bez iemaņām zemes apstrādāšanā - dažās zemēs ebrejiem aizliegts iegūt īpašumā zemi, tādēļ ieceļotāji ir amatnieki, tirgotāji, utt. Ebrejiem tiek pārdota zeme Izraēlas ielejā, kas tajā laikā ir pārpurvojusies; plosās malārija. Tiek vākti līdzekļi, palīdz barons Rotšilds, un Palestīnas purvos tiek stādīti eikalipti, kas līdz tam tur nav auguši. Ap 1milj. stādu tomēr nedod gaidīto efektu – tiek algoti inženieri, aicināti strādnieki no Etiopijas, rakti kanāli un veikti nosusināšanas darbi. Kamēr atbraucēji trūcīgi, ar arābiem nesaskaņu nav. Ebreji organizējas, ciematu kļūst arvien vairāk, nodibinās pašpārvalde, aizsardzības struktūras, gaišās nākotnes vārdā daudz tiek upurēts. Arābiem, protams, jauno ciematu uzplaukums nav pa prātam. Sākas uzbrukumi, laupīšanas. Ciematos bruņojas, mācās nakts kauju taktiku, utt. 1948.gadā ANO lēmums paredz situācijas noregulēšanai nodibināt divas valstis – arābu un ebreju. Ebrejiem – 22% no angļu mandāta teritorijas. Visas valstiskās struktūras jau ir izveidotas, saņemot teritoriju, nekavējoties tiek pasludināta Izraēlas valsts. Arābu pasaulē vēl vienas valsts izveidošana nav vēlama, attiecīgo teritoriālo struktūru nav – teritorijas pāriet Sīrijas, Jordānijas un Ēģiptes pakļautībā. Izraēlā attīstās rūpniecība – ar datoriem saistītās tehnoloģijas, mobilo telefonu izstrāde. Viss modernākais – aizsardzības spēkiem. Tiek iepirkti ieroči – lidmašīnas, tanki. Visi pilsoņi, ieskaitot sievietes, bet izņemot arābus, tiek iesaukti obligātajā karadienestā (šobrīd vīrieši uz trim gadiem, sievietes uz diviem). Dienesta laikā visur nēsā līdzi ieroci. Ikgadējas papildapmācības – arī tad izsniedz ieroci, kurš visur jānēsā līdzi – arī atvaļinājumā esot. 1967.gadā kļūst skaidrs, ka no kara neizbēgt – arābu pasaule - Sīrija, Libāna, Ēģipte un Jordānija nevēlas spēcīga konkurenta pastāvēšanu. Izraēla ir ļoti labi sagatavojusies konfliktam, izlūkdienests piegādā slepeno informāciju. Sešu dienu karš norisinās zibenīgi – Izraēla negaidīti uzbrūk pirmā, Ēģiptes gaisa flote tiek sabombardēta lidlaukos (ap 300 lidmašīnu no 350), Sīrijā līdzīga situācija, Jordānija iesaistās karā novēloti, ar to sīvākās kaujas. Pēc sešām dienām iekarota Sinajas pussala, izraēļu tanki demonstratīvi noslāpē motorus 60km no Damaskas. Arābi panikā, PSRS lamā izraēļu agresorus. Palestīniešu bēgļi. Tiek vestas miera sarunas, kuru laikā tiek atdotas iekarotās teritorijas, apmaiņā pret solījumiem neuzbrukt Izraēlas valstij. Izraēlu pārņem eiforija, valdība pārorientējas uz saimnieciskām lietām, sākas uzplaukuma gadi. Uz Izraēlu veļas ieceļotāju vilnis. Dažu gadu laikā ieceļo ap trīs reizes vairāk cilvēku, nekā pilsoņu valstī. Palestīniešu bēgļu problēma tikmēr samilzt, arābu valstis nevēlas to risināt. Bēgļi dzīvo ierobežotās teritorijās Jordānijas un Ēģiptes jurisdikcijā, pārtiek pārsvarā no humānās palīdzības. Pēc sešiem gadiem revanšistiskie strāvojumi ņem virsroku un 1973.gadā arābu valstis ar PSRS palīdzību uzbrūk. Uzbrukums izvēlēts dienā, kad ebreju ticība aizliedz strādāt, visi ir atvaļinājumos, arī aizsardzības struktūrās minimāls skaits karavīru. Tikai ar ļoti lielu pašaizliedzību un zaudējumiem, izdodas apturēt arābu uzbrukumu un atspiest tos tagadējās robežās. Tiek anektēta teritorija ap Golānas augstienēm, Gazas sektors. Tā sauktais Jordānas upes rietumu krasts – Samarija un Judeja vēlāk tiek dalītas A un B zonās – ar pilnīgu vai daļēju Palestīniešu pašpārvaldi. Jeruzaleme vairs nav sadalīta. Iestājas nosacīts miera periods, kura laikā Izraēlas teritorijā notiek terora akti – sprādzieni autobusos, kafejnīcās, tirgus laukumos, uz ielas. No Gazas sektora 20-30km rādiusā tiek šautas lielākoties paštaisītas raķetes. Arafata solījumi par mieru nav piepildījušies. Ap 2000.gadu tiek masveidā uzsākta 9m augsto žogu celšana ap palestīniešu teritorijām. Tie apgādāti ar elektroniskām ierīcēm, pārkāpuma gadījumā attiecīgajā vietā nekavējoties ierodas militārā patruļa. Izraēliešiem žoga otrā pusē nokļūt aizliegts, piemēram, Betlēmē ielaida tikai ar ārzemju pasēm, gide un šoferis palika savā teritorijā. Tas tiekot darīts, lai nedotu iespēju palestīniešiem saņemt ķīlniekus no Izraēlas pilsoņu vidus. Pirmās dienas pēcpusdiena brīva, iepazīstam Netāniju. Nākamajā dienā sola lietu, tāpēc meklēju lietussargu. Par 10 šekeļiem nopērku. Pie universālveikala ieejas pārbauda kā lidostā – ar metālmeklētāju un somas caur rentgenu. Naktī tiešām negaiss, zibeņo – aiz loga vētras dauzīta Vidusjūra, dīvaina dunoņa... 24.decembris – līst. Galileja, arābu apdzīvota teritorija. Jāizšķir arābi, kas ir Izraēlas pilsoņi – to ir vairāk kā ebreju; arābi kristieši un arābi musulmaņi; arābi, kas dzīvo Palestīniešu autonomijā... Nācarete – arābi kristieši un arābi musulmaņi aptuveni vienādā skaitā. Jēzus no Nācaretes. Te dzīvojuši Jāzeps un Marija, kas sakarā ar tautas skaitīšanu devušies uz Betlemi, kur tad arī Jēzus piedzimis... Dzirdēti vārdi, Bībeles stāstos aprakstītais – tas viss Izraēlas teritorijā arī noticis. Tagad katrā vietā uzcelta kāda baznīca. Kineret ezers, jeb Galilejas jūra – te Jēzus staigājis pa ūdens virsu, nedaudz tālāk – vieta, kur viņš pabarojis tūkstošus ar divām zivīm, vieta, kur noticis pirmais brīnums – ūdens pārvērsts vīnā... Te visur dzīvo arābi.. Aziātu mentalitāte – viss liekais – aiz mājas... Nogāzēs starp mājām gruveši, dažādi mēsli. Pusdienās - zivs par 80 šekeļiem vai 20 $, laikam tāda, ar ko tie tūkstoši baroti un kafija ar kardamonu. Jordānas upe – kristīšanas vieta. Upe tāpēc, ka vienīgā neizkalstot, citādi – ap 10-15m plata, pelēkzaļu ūdeni... Piebraucot uzvēdī tāda kā zirgu smaka – tiešām, pa pretējo krastu skraida zirgi. Gandrīz divas trešdaļas no mūsu grupas pērk baltos kreklus un brien iekšā ūdenī... ... tas arī pēdējais pasākums – braucam uz Netāniju. Gide stāsta, ka bijušais premjers Ben Gurions, kura vārdā nosaukta lidosta, bijis sociālists, sapņojis par arābu un ebreju proletariāta apvienošanos. Uzsācis būvēt otru – ebreju Nācareti blakus arābu, cerot, ka tās ar laiku saaugs kopā. Nekā, abas pilsētiņas pletušās gan, bet uz pretējām pusēm... Kibuci – komūnas, sākotnēji lauksaimniecības komūnas balstītas uz komunisma principu – no katra pēc spējām, katram pēc vajadzības... Tagad gan pastāvošie kibuci esot augsti organizēti daudznozaru uzņēmumi ar algotiem topmenedžeriem. Tikai daži principi saglabāti – visi ienākumi jāatdod kibucam, padome lemj par vajadzībām, cik var atļauties. Automašīnas kopīgas, atvieglojumi vecumā, bērnudārzi, izglītība, utt. Valsts politika mainījusies, ja nemāk saimniekot, kibuci bankrotējot... Izraēlā esot trīs elektrostacijas – 1 darbojas ar oglēm no Silēzijas – piegāde pa jūru, divas – ar mazutu no Ēģiptes. Ūdensapgāde Izraēlai notiekot no Kineret ezera, kur krastā kalna iekšienē izveidota stacija, kā arī dziļurbumiem. 25.decembris. Vēlreiz uz ziemeļiem – Keisārija, Haifa, Akko. Keisārija – tagad miljonāru vasarnīcu vieta, pagātnē Hēroda, Romas vietvalža rezidence, ļoti grezna, ar publiskajām pirtīm, amfiteātri. Drupas salīdzinoši labi saglabājušās. Keisārija, tāpat kā daudzas pilsētas, izpostīta un atjaunota vismaz trīs reizes – izšķir romiešu, bizantiešu un krustnešu celtņu drupas. Braucot gide stāsta, ka vidējā alga Izraēlā esot 3000$, minimālā – ap 1000$, pastāvot progresīvais nodoklis – līdz pat 40%. Haifa. Laiks mitrs, Bahaija dārzos netiekam – tie stāvā kalna nogāzē un lietus laikā nogāze slidena. Bahaijieši, kas te izveidojuši centru, sludinot, ka visi cilvēki vienlīdzīgi – gan dažādu rasu, gan vīrieši un sievietes; skaistums izglābšot pasauli, utt. Paskatāmies panorāmu un braucam uz Akko. Kādreiz spēcīga ostas pilsēta, tagad vecpilsēta tūristiem, metālkalēji, amatnieki pārdod savus izstrādājumus. Iekarotāji mainījušies viens pēc otra – cits par citu nežēlīgāki. Cik zināms, Izraēlas teritorija esot iekarota 37 reizes. 26.decembris. Piektdiena. Gide brīdina, ka piektdienas vakarā sākoties brīvdiena, kad ticīgais ebrejs nedrīkst neko strādāt – arī ar auto braukt nedrīkst. Visi veikali tiek slēgti (izņemot arābu, protams). Sestdiena arī lūgšanām un atpūtai, svētdiena – parasta darbdiena. Ziemsvētkus nesvin, šai laikā ir hanuka – mājās, uz ielas (viesnīcā arī bija) tiek novietoti speciāli svečturi ar deviņām svecēm, un katru dienu viena dedzināta. Tas saistīts ar sinagogas iesvētīšanas rituālu, kad senatnē noticis brīnums – bijusi tikai viena svece, kas tomēr degusi vajadzīgās astoņas dienas, tādējādi svētnīca tikusi atbrīvota no citticībnieku apgānīšanas... Jaunais gads tiekot atzīmēts septembrī, varu kļūdīties, bet tagad esot 5769.gads... Pēc masveida ieceļošanas no PSRS, tagad esot atļauta arī Jaungada atzīmēšana 1.janvārī. Jeruzaleme – ap 70km no Tel Avivas. Nodibinājis ķēniņš Dāvids. Ap 750 tūkstošiem iedzīvotāju. 1/3 –arābi kristieši, 1/3 – arābi musulmaņi, 1/3 – ebreji. Jūdaisma, kristietības un islāma šūpulis. Cionas kalns. Via Dolorosa. Golgāta. Dažādu konfesiju baznīcas, kuras celtas viena otras vietā – te nepieciešamas speciālas studijas, lai kaut ko saprastu. Gide visu maršrutu skaidro dažādo novirzienu izcelšanos. Ka daļa cilvēku uzskatot, ka Mesija jau atnācis, bet citi, ka vēl nāks... Dažādie Bībeles, Talmuda, Korāna un citu svēto rakstu skaidrojumi saprotamāki netiek – te, kā zināms, nevajag saprast – vajag ticēt... Raudu mūris – tā esot otrā sagrautā jūdu tempļa rietumu atbalstsiena. Aizmūrētie Zelta vārti, pa kuriem jānāk Mesijai, kas uzcels trešo templi... Lai to visu sasaistītu, jābūt labām priekšzināšanām, citādi atmiņā vien fragmenti no notikumiem vai mītiem, bet izpratne par lietu kārtību laika tecējumā izpaliek... Braucam atpakaļ uz viesnīcu. Gide stāsta, ka Izraēlā ļoti maz produktu importē, tādēļ augļi un ogas ir sezonas produkti. Valstī nav derīgo izrakteņu. Jāizšķir reliģiozie ebreji no pārējiem. Pirmajiem jāievēro visi 613 priekšraksti – aizliegumi un pavēles – par to atgādina ebreju krekls „cicit”, kura astītes karājas no apģērba apakšas. „Cicit” nozīmējot 613 (ebrejiem ciparu neesot, tos apzīmē ar burtiem; alfabētā tikai līdzskaņi, patskaņi jāzina pašiem). Bērnu grāmatās vēl lietojot patskaņu apzīmējumus. Mācības notiek ivritā, mācot arī arābu valodu. Valstī divas oficiālās valodas – ivrits un arābu. Laulību līgumi ebrejiem bijuši pazīstami jau ļoti sen. Laulības Izraēlā nozīmē reliģiskās laulības. Tāpēc tās faktiski nav iespējamas dažādu ticību pārstāvju starpā. Varot gan izbraukt ārpus valsts, lai sareģistrētos citā zemē, tāpat tiekot atzītas iebraucēju citās zemēs reģistrētās laulības. Šķirties varot brīvi, spēkā laulību līgums utt. Reliģiozie ebreji nedrīkst pārtikā lietot piena un gaļas produktus kopā. Tātad mājā jābūt dalītai virtuvei – 2 ledusskapjiem, divām izlietnēm, utt. Lietojamajiem produktiem jābūt kosher – atbilstošiem daudzajiem priekšrakstiem. Piemēram, gaļa var būt tikai no dzīvnieka, kas ir pārnadzis, atgremotājs, atbilstoši nonāvēts. Lieldienās visu nedēļu netirgojot maizi un neko citu, kur lietots ieraugs – šie plaukti veikalos aizklāti. 27.decembris. Betlēme (Bethlehem). Dažu minūšu brauciena attālumā no Jeruzalemes centra. Tā ir arābu teritorija – mūris apkārt, Palestīniešu pašpārvalde. Izejam caur caurlaidi, otrā pusē cits autobuss un cita gide - Taņa. Te galvenais apstrādāt tūristus – tūlīt tiekam ievesti suvenīru veikaliņā, kurā ir juvelierizstrādājumi, dārgakmeņi, svētbildes utt. Kamēr daļa iepērkas ap pārējiem ārpusē „aplīp” arābi ar stabulītēm, krellītēm, galvas lakatiem... Tas velkas ievērojami ilgi. Kristus dzimšanas vietā baznīca – bazilika no vairākām daļām. Ir katoļu, grieķu pareizticīgo baznīcas, iespējams, vēl kādas. Taņa apstāsta vēstures notikumus un mītus, kas saistīti ar šo vietu. Cilvēku samērā daudz. No bazilikas atpakaļ uz spraugu žogā, un esam atkal ebreju teritorijā. Apstājamies vēl pāris Jeruzalemes skatu laukumos, tur arābi uzmācas ar skatu kartītēm, atveduši arī kamieli un ēzeli, piedāvājas pavizināt... Vakarā, izejot pastaigāties, redzams, ka brīvdiena – ebreji dedzina hanukas sveces, dzied, visas kafejnīcas pilnas. Arī viesnīcā daudz ebreju, kas sarīkojuši mielastu ēdamzālē; dzied visu vakaru... 28.decembris. Uz Nāves jūru. Turpceļš gar Jeruzalemi noris ātri, drīz esam Jūdejas tuksneša zonā. Apkārtne tāda pauguraina, te smilšaina, te akmeņaina. Vietām beduīnu apmetnes. Beduīniem esot diezgan izdevīgi dzīvot šajās bēdīga paskata apmetnēs – viņi saņemot pabalstus, tos vadājot uz skolu, utt. Beduīni neesot īsti arābi, tie dienot arī armijā un policijā, skaitoties valstij lojāli. Paliek tiešām karsts, vēja nav, braucam aizvien zemāk zem jūras līmeņa. Pāris kibuci kā mazas oāzes. Parfimērijas fabrika AHAVA. Viss organizēts uz pārdošanu – tiek parādīta reklāmas filmiņa, stāsts cik viss labs, dabisks un svaigs, kādos komplektos sapakots, ļoti lielas atlaides utt. Komplekta zemākā cena virs piecdesmit latiem... Ir arī atsevišķas smērītes un pastas. Baidos, ka tās jaunību tāpat neatdos, tāpēc netērējos. Turpat netālu arī peldvieta jūrā – ezerā, kuram nav noteces. Ietek Jordānas upe, viss ūdens tepat arī iztvaiko. Plunčāšanās man patika, sajūta īpatnēja. Var vēl smērēties ar dūņām un sēdēt siltā sērūdeņraža baseinā zem jumta, kurā arī tas pats ūdens ar augsto sāls koncentrāciju. Normālā poza ir guļus uz muguras, citādi kājas burtiski izmet virs ūdens. Cilvēku maz, vietas pietiek. Pēc trim stundām braucam atpakaļ. Valstī pirmās pakāpes gatavība sakarā ar uzlidojumiem Gazas joslai. Vairākās vietās policijas posteņi, mūs gan nepārbauda. Uz ceļa sastrēgumi, nez vai tā ir katru dienu... Braucam gandrīz divreiz ilgāk nekā šurpu. 29.decembris. Paredzēta brīvdiena. Vasarā var peldēties Vidusjūrā, arī tagad ūdens silts, bet āra gaiss ap 16 grādiem – nemīlīgi. Sametam pa 50$ un 50 šekeļiem – autobuss ar visu gidi vadā mūs vēl vienu dienu – uz Golānas augstienēm. Tur vēl teritorijas mīnētas. Ielejā visa zeme apstrādāta – te ir pavisam cita daba kā Jūdejā. Vietām ganās govis. Govīm esot breloki, kuri fiksē soļu skaitu. Vesela govs izdarot noteiktu soļu skaitu dienā. Ja fiksētais cipars atšķiras no normas – govs ir slima; dators to atzīmē, un govi izmeklē vetārsts... Karstās vasarās govis apsmidzinot ar ūdens putekļiem; šī prakse esot ieviesta arī dažās kafejnīcās pie Sarkanās jūras – kafejnīcu apmeklētājiem... Kineret ezera dienvidmalā ir dabas rezervāts Hammat Gader, netālu no Jordānijas robežas. Tur izveidots karsto minerālavotu komplekss, krokodilu ferma, papagaiļu kolonija. Te nu atpūtnieku ievērojami vairāk, ģērbtuves mazas, klimats vēsāks. Paplunčājamies, paskatāmies uz krokodilveidīgajiem, un – pēdējais objekts ir izbaudīts. Naktī 02.15 celšanās, lai dotos uz lidostu. Gide baida, ka visus čemodānus izkratīšot, tomēr manā somā neviens neskatās, pat neapčamda, kā vienā otrā citā lidostā... Uzprasīja angliski dažus jautājumus, tad parādīja tos pašus jautājumus uzrakstītus uz papīra krieviski (vai pats kārtojis čemodānu, vai nav saņēmis kādu dāvanu no nepazīstamiem, utml.). Tas arī viss. Lidostā ļoti plašas iepirkšanās iespējas. Nav vajadzības mainīt naudu, pirkt pilsētā suvenīrus no šaubīgiem tipiem vai tūristiem domātajos kioskos. Gaidot var bez kņadas visu apskatīt un izvēlēties. Maksāt var šekeļos, dolāros, EUR vai ar karti... Viss notiek kā plānots, laikā esam gaisā, un pusdienlaikā – Rīgā. Rezumē, tā teikt... Valsts īpatnēja, tiešām der apskatīt – iespaidi spēcīgi... Ļoti plašs izziņas materiāls, kas vedina dažus jautājumus papētīt sīkāk... Tuvie Austrumi – problēmu samezglojums, kas vistiešākajā veidā skar vai var skart daudzas zemes un tautas... terorisms... musulmaņu īstenticīgie, kam neticīgo dzīvība nav neko vērta... ar palestīniešiem kā ķīlniekiem, pa vidu Izraēlas valstij...