4/14/13 02:55 pm - Lotreamons: Maldorora dziedājumi(1869):
"Esmu netīrs. Utis mani grauž. Sivēni, mani
uzlūkojot, vemj. No krevelēm un lepras
vātīm mana āda ir sačervelējusies zvīņās,
klāta dzeltenīgām strutām. Es nepazīstu
nedz upju ūdeni, nedz mākoņu rasu. Uz
mana pakauša kā uz mēslu kaudzes aug
milzīga, čemuraina sēne. Apsēdies uz bez-
veidīgas mēbeles, jau četrus gadsimtus
neesmu izkustinājis locekļus. Manas kājas ir
iesakņojušās zemē, un līdz pat vēderam tās
atgādina dzīvu veģetāciju, ko apsēduši
riebīgi parazīti, tās vēl nav piederīgas augu
valstij, bet nav vairs arī miesa. Tomēr mana
sirds sitas. Vai gan tā sistos, ja mana līķa
(neuzdrīkstos to saukt par augumu) trūdi
un izgarojumi to dāsni nebarotu? Manā
kreisajā padusē ir ieperinājusies krupju
ģimene, un, tiklīdz, kāds no tiem sakustas,
man neganti kut. Uzmanieties, lai kāds
neaizbēg un nesāk ar savu muti skrubināt
jūsu auss iekšpusi, - vēlāk tas spētu ielīst
arī jūsu smadzenēs."
+
