tik dīvaini, kā iekonservējas emocijas, piesaistās noteiktai vietai un apstākļiem. jau atkal esmu vietā, kuru joprojām saucu par "mājām", un jau atkal viss ir tāpat kā kādreiz - dusmas, nespēks un bezcerība, it kā pa vidu nekā nebūtu bijis, nekā, kas liktu domāt, ka viss taču sen jau ir mainījies. it kā nekas arī nebūtu mainījies un nekad nemainīsies.
zinu, pietiek tikai kaut kur aizbraukt, satikt citus cilvēkus, lai es atkal būtu es un risinātu pavisam citas problēmas, taču šeit es to nespēju. šeit man atkal ir 16, viss kaitina un es netieku ar sevi galā.