nesaprotu vairs - man kaut kā pietrūkst, vai kaut kā par daudz. man ir apnicis mans mūžīgais miegainums, kad viss jau it kā ir labi, jo nekas slikts taču nenotiek, gluži vienkārši tāpēc, ka nenotiek nekas.
gribu būt terminators, bliezt darbus kā no ložmetēja un prātu skaidru un asu kā gaismas zobens. bet esmu ņuņņa, kas kārtējo dienu bezjēgā noblenž datora ekrānā, apcerot savu nožēlojamo stāvokli un krītot par to panikā, taču nepakustinot ne pirkstu, lai kaut ko vērstu par labu. tikai nez ko gaidu un ceru. it kā no tā vien kaut kas mainītos.