confession

7.4.04 16:06
es cerēju, ka Tu tur būsi. Es gāju aizvien tuvāk, tuvāk, līdz skaidri izšķīru Tavu ķermeni starp pārējiem un sāku smaidīt, līdz man kļuva bail. Sirds kā negudra sāka dauzīties, es nespēju saņemt drosmi pieiet Tev klāt. Es nācu speciāli Tevis dēļ, tikai Tevis dēļ es gāju to gabalu no savas robežas līdz Tavējai. Mēs nebijām tikušies vairāk kā gadu, man šķita, ka tas jau ir pārgājis... Tik un tā es nespēju saņemt drosmi pieiet Tev klāt. Varbūt tā vajag, jo kāds mani attur no Tevis uzrunāšanas. Brīžiem man gribējās, lai Tu paskaties uz manu pusi, bet Tev bija pārāk daudz cilvēku apkārt. Tie cilvēki man traucēja. Man kļuva bail kļūt par apsmieklu viņu acīs, jo viņi redzētu manu mulsumu, manas trīcošās rokas un dzirdētu satraukto balsi, un viņi saprastu, kaut ko viņi saprastu par mums. Man bija bail, es nepiegāju Tev klāt. Varbūt citreiz.
0 raksta ir doma

6.4.04 11:21
Man vārds ir vienaldzība. Es negribu zināt par citiem, tik par sevi, par sevi... tīksmināties. Es stāvu klints malā un runājos ar Tevi, Kungs. Un savā atbalsī es saklausu Tavu balsi. Tikai Tu un es, neviena cita man nevajag. Šeit būsim tikai mēs divi.
0 raksta ir doma

6.4.04 15:37
Man ir kauns, Kungs. Kauns par tiem cilvēkiem, ko Tu esi radījis. Par cilvēku stulbumu. Viņi nesaprot, ko runā, bet uzskata sevi par visu zinošiem. Viņi tēlo savu dzīvi, uzvelk sev maskas un mēģina iestāstīt citiem, ka tā ir viņu īstā seja. Iespējams, arī sev.
Viņi liekuļo, viņi šausminās par citiem, bet paši ir sliktāki par to mazumiņu, ko viņi zina par citiem. Viņi neklausās savos līdzgājējos, bet tver katru klusuma mirkli, kurā iestarpināt savu dzīves stāstu. Nevienam tas neinteresē, bet viņi turpina tēlot cits cita dēļ. Jo viņu dzīves sabruktu, ja viņi to nedarītu. Neļauj man nonākt līdz tādai stadijai. Es būšu vienmēr patiess un atklāts pret sevi un Tevi. Citiem tāpat būs vienalga, tāpat kā man par viņiem.
0 raksta ir doma