confession
confession
- 9.12.04 17:17
- lūdzu, neaizej šobrīd no manis prom, es jūtu, ka tu kaut kur slīdi, ka tev gribas būt prom tur ar viņiem, ka tu nespēj tā nīkt manā vientuļajā dārzā. Tu vairs nesauc mani līdzi, kad kaut kur ej, man tas sāp, ak Dievs, kā man sāp un klusi kremt un brīžiem gribas nodarīt Tev pāri tieši tāpēc, ka Tu tā dari man, bet man ar ko Tev darīt sāpes, jo es esmu nedaudz vairāk Tevī iemīlējies kā Tu manī. Un nesaki, ka Tev žēl, mani nevajag žēlot, Tu tāpat nespēsi mani žēlot tik ļoti kā Dievs to var, jo Tu mani nemīli ar tādu bezierunu mīlestību, kas neko neprasa pretī. Kā gan Tu nesaproti, ka es Tev varētu dot daudz vairāk pretī nekā Tu pati spēj iedomāties.
Tomēr paliec vēl uz brīdi pie manis, lai es vēl nedaudz ilgāk varētu padzīvot ilūzijā. Es Tevi palaidīšu nedaudz vēlāk, tikai, lūdzu, ne šovakar. Šovakar gribu vēl izjust tās sāpes, ko rada Tava gaistošā klātbūtne. Pēc tam es Tev atļaušu iet, jo pārāk stipri mīlu Tevi, lai redzētu Tevi nelaimīgu uz savas vientuļās salas kaut kur pasaules malā.
-
1 rakstair doma
- 16.7.04 16:07
- pagātne straujiem soļiem man tuvojas, pat nezinu, ko domāt, šaubas māc abus dzimumus, nesaprotu, kāpēc daudzām sievietēm liekas, ka tikai viņas vienas ir nobijušās no attiecību pirmsākumiem, bet puišiem vienalga. Mēs visi esam vienādi tādā ziņā. arī man ir bail, arī es kautri smaidu un mulstu no mūsu acu sastapšanās. varbūt, ka mēs abi tikai tēlojam, ka esam tādi stipri, ka mums nevajag mīļuma, mums vienkārši bail, ka mēs viens otru pārpratīsim. var jau būt, ka es tagad tevi ļoti pārprotu, mīļā, bet tu man esi akūti nepieciešama. tieši šobrīd...
-
1 rakstair doma
- 1.7.04 18:42
- varētu jau visu tā atklāti teikt, kā ir. Visiem pateikt, ka tu esi vienkārši mīkstais, kuram bail, vecīt, tev vienkārši ir bail no citiem, atzīsti! Ka tu rausties no katra spēcīgāka vārda, nē, no dūrēm gan nē, bet no vārdiem, jo tie sāp. Un tāpēc tu nevari to pašu pielietot pret viņiem, bļadj, kaut kāds sviests, ka tu nevari pateikt neko sliktu tiem, kas saka to pret tevi. tev gribas visu pielīdzināt, lai ir gludi, bez skrambiņām. nu kas tas par veci bez skrambiņām? bet nē, tu ņemt un izlīdzina svešās skrambas, bet viņiem pofig, viņi radīs jaunas.
-
0 rakstair doma
- 29.6.04 16:09
- Gribas pateikt, ka nožēloju, bet nevaru. Es nevaru nožēlot tik kolosālas sajūtas. Mana apņemšanās nebija pārāk stipra, varbūt es apskaužu tos cilvēkus, kas spēj to pa īstam, es zināju, ka nevarēšu, bet tomēr cerēju. Es zināju, ka tas viss būs līdz brīdim, kamēr nebūs iespējas, bet iespēja bija.
Bet ja mīlēties, tad ar pilnu atdevi, un nedomāt par to, ka man ir žēl. Ja reiz sācies, tad to nevar pārtraukt, nevar apstāties pusceļā un pateikt "piedod, es tā negribēju, bet tagad man jāiet mājās, jo mans skurbums ir beidzot pagaisis".
Un ir vieglāk, ja tas ir tikai uz vienu reizi. Es zinu, ka tas neturpināsies, tieši tāpēc es ielaidos. Jo es nevarētu dzīvot ar apziņu, ka esmu tik vājš visu laiku, labāk lai šī vājība tiek norakstīta uz vienu vakaru.
-
0 rakstair doma
- 14.6.04 15:56
- Negribas sagraut draudzības robežu, bet brīžiem kļūstu pārāk ieinteresēts savā labākajā draugā. Labāk apstāties, labāk alkoholu nelietot, skaidrā iespējams pretoties savām sajūtām. Grūti pateikt, kādā stāvoklī viss labāk zināms un sajūtams. Skaidrā ir tikai draudzīgas attiecības, bet alkohols sāk izjaukt robežu.
Nekad nevar zināt, kā būs tālāk. Ja pārkāps kādu robežu, atpakaļ nevarēs tikt. Bet ja nu pārkāpjot, iegūtu daudz vairāk un uz mūžu?
Nē, skaidrā pārāk maz seksuālas iekāres. Lai viss paliek pa vecam. Draudzībai ir pārāk liela vērtība.
-
0 rakstair doma
- 19.5.04 17:50
- ir tik dīvaini, kā tādā apburtā lokā... tu centies izrauties ārā no kaut kādām dzīves baudām, kas ir sakritušas uz nerviem un dara tevi niecīgu, bet viņas nekur nepazūd. viņas atgriežas atpakaļ sapņos.
Pilnīgi viss, no kā tu centies izbēgt realitātē, viss tas riebīgais un apgrēcīgais, tas atnāk naktī un sniedz tev tādu labsajūtu.
vēl dīvaināk ir tas, ka arī sapnī tu centies tam pretoties, tai pat laikā tā kā sadalies uz divām pusēm, gluži kā banālās filmās, kurās dievs un velns sēž katrs uz sava pleca un mēģina gūt uzvaru pār tavu saprātu. pagaidām izdodas pamosties cīņas laikā.
-
0 rakstair doma
- 11.5.04 14:36
- jūtos pretīgi, bet man vienkārši skauž, man riebjas šī skaudība, cenšos no tās tikt vaļā. es nezinu, ka mani redz citi no malas, bet man pašam ir sajūta, ka esmu otrās škiras cilvēks, un es skatos uz citiem, kuri mani nepieņem.
man vienkārši skauž, ka nespēju izpelnīties viņu uzmanību, ka viņi mani nepieņem tādu, kāds es esmu. piedod, dievs, es negribu apskaust citus, kad es iedomājos par tevi, man vairs negribas nevienu apskaust. man ir labi, man ir ļoti labi arī tā, kā man ir, jo viņiem nav tāpat kā man.
tikai es negribu to, kas man ir, pat ja viņiem tā visa nav. man vienmēr gribas tieši to, kā man nav, jo viņiem tas ir.
-
0 rakstair doma
- paradokss
- 5.5.04 11:46
- kad cilvēks atgriežas pie Dieva, viņš uzskata sevi par glābtu.
kad cilvēks atgriežas pie Dieva, citi neticīgie viņu uzskata par zudušo.
-
0 rakstair doma
- 2.5.04 12:37
- mīcīšanās, ātra dekorāciju maiņa, pieskārieni, apgriezieni, glāsti, acis aiz glītām brillēm, jautājumi un atbildes. Es dzīvē nekad nepajautātu to viņai. Vai tu esi lesbiete? Jā, esmu, un īsti nevaru atcerēties, vai mēs tik un tā turpinājām maigoties, man nav iebildumu, man bija tāda nojausma, pieskārieni, glāsti, skūpsti, un kurā mirklī es pamodos?
-
0 rakstair doma
- 21.4.04 17:05
- Kā gan ķermenis, kurš agrāk šķita tik saistošs un vilinošs, pēkšņi kļūst pretīgs. Tavā apziņā kļūst par miesas gabalu, kuram nav pat ne mazākās vēlēšanās pieskārties. Tu vari ielīst gultā blakus un domāt tikai par to, kaut tas ātrāk pārietu. Ieradums, kaut kāds neciešams ieradums. Uzreiz pat nav iespējams savā apziņā aptvert, ka gribas to pārtraukt.
Tavs ķermeņa smārds mani vairs neuzbudina, Tavi lūpu pieskārieni mani šķebina. Laucinieciska, pretīga smaka, nevis tā svaigā lauku smarža, kas jūtama siena gubā vai jāņu ugunskurā, bet sastāvējuša piena, pelējušas maizes smaka. Tavas nepatīkamās elpas smaka. Es negribu Tevi skūpstīt, mani vairs neuzbudina Tavi pieskārieni, tikai aizverot acis un iedomājoties sevi neaprakstāmās fantāzijās es spēju to paciest.
Es to vairs neatkārtošu ar Tevi. Lūdzu, ej! Nenāc atpakaļ un nelūdzies, tā bija mana kļūda.
-
0 rakstair doma
- 19.4.04 11:18
- Ir ieturēts divu mēnešu labprātīgs celibāts, pat īsti nav sajēgas, vai tā vajag turpināt. Brīžiem saprotu, ka man nevajag cita ķermeņa siltumu, ka man labi bez tā visa, bet atmiņas uzdzen patīkamas tirpas. Tādos ilgstošos atturības mirkļos aizvien biežāka parādība kļūst erotiskie sapņi. un tikai tad tu aptver, ka sen neesi mīlējies. tajos sapņos pa retam pat iespējams nonākt līdz orgasmam, kas noteikt ir patīkamāks par tiem mirkļiem, kad tava labā roka aizslīd no nabas uz leju. vēl jo vairāk tas liek saprast, ka orgasms ir tas, ka notiek cilvēka galvā, bet tik reti tomēr pienāk tie mirkļi, kad tādu baudu iespējams sasniegt sapnī.
tad es pamostos un brīžiem jūtos netīrs. un ir tik grūti lavierēt starp tiem cilvēkiem, kuri uzskata tevi par pārāk svētu, un tu neatļaujies viņiem atklāt savas netīrās dzīves spēles, un starp tiem, kas tevi uzskata par pervertu, jo tu neatļaujies atklāt viņiem savu dvēseli.
-
1 rakstair doma
- 15.4.04 10:31
- Nevajag noreducēt homoseksualitāti tikai fiziskās tuvības līmenī. Pirmkārt, tā ir garīga tuvība. Es varu mīlēt tikai tos, ko spēju pieņemt pilnīgi un līdz galam. Diemžēl man jāatzīst, ka pēc sava prāta un saprašana daudzi cilvēki man šķiet piezemēti un aprobežoti. Pret tādiem var just tika mirkļa iekāri. Viss ir un viss pāriet. Viena reize un interese zūd, ja tas cilvēks nespēj mani ne ar ko citu vairs saistīt.
(Miesaskārība - tas ir mans nāves grēks, es atzīstu. Lai gan cenšos sevi ierobežot.)
Sievietes. Lielākā daļa no viņām ir stulbas. Retu reizi man gadās sastapt sievieti, tādu patiesi apgarotu, skaistu un gudru vienā personā. Tādas es apbrīnoju, bet viņas ir retums. Arī daudzi vīrieši ir stulbi, tomēr manā pieredzē tādu ir mazākumā.
Kāpēc sabiedrība brīnās, ka homoseksuālu cilvēku starp radošām personībām ir proporcionāli vairāk? It īpaši jau runājot par gejiem. Daudzi no viņiem ir radoši intelektuāļi. Bieži nākas manīt, ka viņi meklē to pašu radošumu, to intelektu citos. Un kā lai viņi to atrod sievietēs, ja tikai reta no viņām gadās patiesi gudra un daiļa vienlaikus.
Man nepatīk lielākā daļa sieviešu, es viņas nesaprotu, kāpēc vajag radīt par sevi tik stulbu iespaidu. Viņas pašas sevi uzskata par gudrām, ak, cik daudz no viņām tiešām tā domā par sevi. Pilnīgas muļķības. Un cik daudzi vīrieši arīdzan tā domā par sevi. Aprobežotie, mazie cilvēciņi.
Un es nesaku, ka esmu liels.
-
0 rakstair doma
- 14.4.04 09:40
- mēnešreižu asinis uz papīra stērbeles, kā viņai nebija neērti tur tās atstāt? bet manī tas neizsauc riebumu, man no asinīm nepaliek nelabi, pat ja tās ir svešas mēnešreižu asinis.
-
2 rakstair doma
- 13.4.04 13:57
- Visu nedēļas nogali es domāju par to, cik īsti liela jēga dzīvot ir neticīgajiem. Dzīves jēgu meklē daudzi, es īsti nezinu, vai daudzi arī atrod. Katrs gan jau atrod kaut kur citur.
Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība.
1.Kor.15:14
Es visu laiku domāju par to, es ceru, ka mana dzīve nebūs veltīga, es nevaru pateikt, ka es ticu, es pagaidām tikai ceru, jo es lieliski apzinos savus grēkus un arī to, ka nespēju tos pārtraukt. Šī grēka apziņa manī ir iesēdusies, bet es nespēju neko mainīt, vismaz pagaidām.
-
0 rakstair doma
- 9.4.04 22:08
- Es sarunājos ar Dievu, bet vēl biežāk es sarunājos ar sevi pašu. Bet vai būtībā tas nav viens un tas pats? Jo Dievs tik un tā zina manas domas un viņš zina to, ko es saku pats sev, ko es jūtu, ko es mīlu, ko es nīstu. Viņš zina, kad es meloju, pats sev un citiem, viņš zina, kad es cenšos savu sirdsapziņu piekrāpt. Jebkura mana saruna pašam ar sevi ir arī saruna ar Dievu, jo Dievs mīt manī un mana sirds pieder Dievam. Vienalga, vai es sarunājos savās domās vai pusčukstus, process nemainās, es esmu viens pats ar Dievu. Arī tad, kad šķietami uzrunāju tikai pats sevi. Arī tad es uzrunāju Dievu.
-
0 rakstair doma